Ielu sapņi (43)7

“Mīļā dienasgrāmata, ir pagājis pusgads. Un mana dzīve beidzot ir kļuvusi normāla. Es esmu atsākusi ēst. Es vairs nemurgoju par viņu, ko vārdā nesaucu, un sapņos vairs nevienu nenogalinu. Es esmu pārstājusi halucinēt par Aidenu un esmu iekārtojusies darbā. Mana psiholoģe, Mistija, saka, ka es esmu spēcīga, un tagad es sev tiešām sāku ticēt. Universitātē es paņēmu akadēmisko gadu un iekārtojos darbā, lai organizētu pasākumus. Īpaši man patīk kāzas un dzimšanas dienas. Un mani kolēģi apgalvo, ka man ir talants. Var jau būt. Ak jā, es esmu atsākusi dejot. Pēc mēneša mums ir nacionālās sacensības. Un mēs ceram uz LIELIEM sasniegumiem. Mīļā dienasgrāmata, man ir uzradušās arī draudzenes, tāpēc piedod, ka tevī rakstu tik reti. Viņas ir lieliskas. Viņu klātbūtnē es aizmirstu par Edgaru un pagātni. Un viņas vienmēr ir man blakus. Kas attiecas uz Edgaru, no viņa es uzzinu tikai no tā, ko saka mans brālis Džošua. Pirmās nedēļas Džošua palika manā Čikāgas dzīvoklī pa nakti, jo man bija bail, un, organizējot suši vakarus, pārrunājām, kā sokas manai ģimenei. Edgars ne ar vienu nerunāja, un mani arī nemeklēja. Ikreiz, kad satiku Džošua, mans bijušais līgavainis bija kaut kur citur, te Parīzē, te Barselonā, te Kiprā.. pēc laika man apnika, un es vairs viņam neuzdevu jautājumus. Te ir burvīgi. Man te patīk. Te es gribu sākt savu jauno dzīvi. Varbūt pat sākt iet uz randiņiem, hihihi : ). Bet to jau redzēs. Ir brokastu laiks, un man drīz jāpošas uz darbu. Šodien ir lieliska diena. Es to jūtu. Tagad nu gan sākšu gatavotos. Mīlu, Klēra.”

Aizvēru blociņa vākus un izklaidīgi maisīju kafiju ar karoti. Laukā spīdēja sauli un pa dzīvokļa verandu pavērās burvīgs skats uz pilsētu. Džošua bija pārspējis pats sevi ar visu šo. Man te patika. Te es jutos droši. Izdzēru kafiju, apēdu smalkmaizīti un devos sataisīties uz darbu. Atpinu matus no bizes un uzklāju nedaudz kosmētikas uz sejas. Uzvilku mugurā džinsus, laiviņas, kreklu un žaketi, un ap kaklu apliku Edgara dāvāto kuloniņu, no kura nespēju šķirties. Tas man vienkārši bija ļoti mīļš. Paņēmu somu, aizslēdzu dzīvokli un devos uz savu mašīnu, juzdamās kā princese. Brālis man bija sarūpējis visu, un beidzot bija beigušās asarām pilnās naktis. Starp citu, mani mati joprojām bija ar rozā galiem, man tas patika, un Linda bieži brauca pie manis, lai saglabātu manu imidžu. Tā nu es dzīvoju. Sirdī pukstot salauztai sirdij, bet ar smaidu sejā.

Ieslēdzu radio un dungojot līdzi Braiena Adamsa dziesmai iegriezos aģentūrā. Izkāpu no mašīnas, aizslēdzu durvis un atvēru aģentūras durvis, kur mani jau sagaidīja sekretāre Anastasija ar savu parīzes dāmas cienīgo imidžu, kas man tik ļoti patika.

-Bon jour,- Anastasija sveicināja,-Kafiju?

-Paldies, man jau viena bija,- es atteicu un devos uz savu kabinetu. Aizvērusi durvis, uzreiz apsēdos pie datora, lai strādātu pie maketa kāzām, kas bija paredzētas 23.jūnijā. Šīs kāzas bija īpašs pasūtījums, un tas man pašai ļoti patika. Es gribēju, lai šiem cilvēkiem kāzas būtu īpašas. Es centos nepievērst uzmanību, ka pāru vārdi bija Edgars un Nikola. Tā bija tikai sakritība.

-Tuk, tuk,-kāds pieklauvēja un es palūkojos uz nācēju. Tā bija Stefānija, mana priekšniece, es atviegloti uzelpoju un pagriezu monitoru pret viņu,- Izskatās interesanti. Ko tu domā par ēdieniem? Dekoriem? Izmaksām?

-Viss ir aprēķināts.- es drosmīgi sacīju,- Ēdienus izvēlējāmies kopā ar pāriem. Es mazliet pazīmēju, un sakontaktējos ar kādu konditoriju, kuri piekrita pagatavot šos te,- es Stefānijai pasniedzu mapi, kur bija izdrukāti krāsaini, japāņu stila saldumu.

-Tu esi malacis,- priekšniece mani paslavēja,- Visu esi izdarījusi. Būsi pelnījusi algas paaugstinājumu.

-Paldies,- es smaidot sacīju,- Es to novērtēju,- vēroju, kā Stefānija pāršķir lapas un domīgi veras tālumā,- Kaut kas noticis?

-Es domāju, kā tu vari tik ilgi strādāt. No sešiem rītā līdz trijiem naktī. Ikdienas.- Stefānija brīnījās,- Tāpēc tā, kā tu esi pabeigusi šo projektu, tu esi pelnījusi atvaļinājumu. Sauc to par piespiedu atvaļinājumu, man vienalga, bet tu uz darbu nenāksi. Tūlīt ieskaitīšu tev atvaļinājuma nauda, un lai tavas smaržas te nebūtu. Tā ir pavēle.

Es saausījos, bet centos to neizrādīt. Smagi nopūtusies, saglabāju projektu, izslēdzu datoru un no atvilktnes izņēmu Edgara bildi. Neviens nezināja, ka man tā ir, un es to pieglaudu sev klāt. Man tevis tik nenormāli pierūkst.. es pie sevis domāju.. Kāpēc tu mani neuzmeklē?

Man iezvanījās telefons. Pieliku klausuli pie auss, jo tas bija Džošua, kas zvanīja.

-Brāļuk? Kas noticis?

-Edgars neceļoja apkārt, Klēra. Viņš bijis pie psihiatriem.-°

-Nu un?-

-Klēra, viņš ir psihiatriskajā klīnikā. Smagā stāvoklī.- Džošua sacīja,- Viņam tevi vajag.

-Kurā slimnīcā viņš ir?- es jautāju un izplēsu lapu no blociņa, lai pierakstītu adresi. Noliku klausuli un steigšus metos skriet, pat neizmantodama mašīna. Siena, kuru tik ļoti cēlu, lai norobežotu manas jūtas no viņa bija sabrukušas, manas acis pildījās asarām un es vēlējos ātrāk nonākt pie viņa.