Ielu sapņi (42)3

Man bija grūti elpot. Grūti domāt. Valdot asaras, uzkāpu uz augšstāvu, noliku Evanu gultiņā un devos uz istabu, lai savāktu savas mantas. Es vairs negribēju būt tā visa daļa.  Es viņu mīlēju, bet tas nebija pareizi. Ja mēs paliksim kopā, viņš nogalinās ikvienu, kas man ir tuvs. Edgaram jāturas pa gabalu no manis un man no viņa. Tā būs labāk. Atradu ietilpīgu somu, nometu to uz gultas un sāku likt iekšā visas mantas, un tad meklēju otru somu, jo ar vienu bija par maz. Beidzot izspraucās asaras un manī uzvirmoja dusmas. Pielēkusi kājās, es triecu dūri pret sienu un sāku lādēties. Tas nebija godīgi. Tas nebija pareizi. Aidens.. Aidens..

-Kas notiek?- Edgars iesteidzās istabā. Turpināju sist pa sienu, kad viņš mani no tās norāva un ar varu pagrieza pret sevi,- Agnese, mīļum, kas tev notika? Tevi kaut kas sadusmoja?

-Nerunā ar mani kā ar bērnu,- es iekodu viņam rokā,- Neaiztiec mani, tu briesmoni. Tu zināji, ka viņam nav tā čipa, un viņš pat tev noticēja, tu monstrs, briesmonis, es tevi ienīstu.

-Agnese, es baidījos tevi zaudēt,- viņš centās mani mierināt. Bet es atraidīju katru pieskārienu.

-Es ar tevi neprecēšos. Es negribu savu dzīvi saistīt ar slepkavu, un negribu tādu dzīvi saviem bērniem,- es turpināju kliegt,- Es nekad, nekad nevēlos tevi redzēt. Tagad ļauj man savākt manas mantas. Tad es došos prom.

-Es tev to neļaušu,- arī Edgars kļuva dusmīgs un satvēra manas rokas,- Tu mani nepametīsi. Tu esi mana.

-Tu neesi normāls,- es nošņācos.- Atlaid mani, ļauj man iet. Vai pazaudēsi mani uz mūžiem.

Edgars nometās ceļos un aplika rokas man ap vēderu. Viņa ķermenis konvulsīvi raustījās un es jutu, ka viņš raud.- Nepamet mani, lūdzu, man vienkārši, man bija bail...

-Edgar, izbeidz,- es viņu maigi atgrūdu no sevis,- Saņem sevi rokās. Lūdzu. Edgar.

-Tu nekur neiesi,- viņš norūca un pieslējās kājās,- Manis pēc es tevi sasiešu, bet tu nekur neiesi,- viņš sāpīgi satvēra manu roku,- Es negribu pielietot spēku, tāpēc esi laba meitene.

-Ak Dievs, kas ar tevi notiek?- es iekliedzos, cenzdamās izrauties no viņa tvēriena,- Attopies, ko tu dari?- viņš sāpīgi izgrieza man roku un es iekaucos.

-Tu paliksi ar mani. Tu paliksi ar mani,- viņš atkārtoja., gandrīz lūgšus.

-Edgar, tu salauzīsi man roku, attopies, es esmu Agnese,- es šņukstēju no sāpēm. Piepeši istabā ieskrēja Bens un Džošua, kuri aizvilka Edgaru prom no manis, kurš zvēroja dusmās. Kriss notupās man blakus un apskatīja roku.

-Tikai samocīta, nekas traks,- Kriss sacīja,- Nāc, tu dosies prom.

-Čips,- es sacīju,- Nu tā izsekošanas ierīce. Man tā jādabū ārā..

-Es to nokārtošu,- mums pievienojās Džošua. Bija dīvaini viņu uzlūkot kā manu brāli. Bet man nebija laika brāļoties. Man bija jātiek prom, manai drošībai. Kriss uzsita draugam pa plecu.-  Kriss, ej palīdzi Benam. Es injicēju Edgaram nomierinošos preparātus. Viņš ir diezgan... spārdīgs.°

-Eju,- Kriss sacīja,- Veiksmīgu ceļu, Klēra Nikola Agnese Vēbere.

-Vienkārši Klēra,- es sacīju un sāji pasmaidīju,- Ardievu, Kriss.

Kriss izgāja no istabas. Džošua palīdzēja man piecelties un mēs apsēdāmies uz gultas. Brālis mani apskāva un es sāku raudāt. Man bija bail no Edgara, bet vienlaikus sāpes par to kādu viņu redzēju, nebija nekā briesmīgāka. Man šķita, ka kāds man zāģē ribas. Man sāpēja. Tik ļoti kā nekad. Es negribēju viņu pamest. Bet es nevarēju te palikt.

-Mazliet sāpēs,- Džošua sacīja un izņēmis skalpeli, viegli iegrieza ādā. Viņš uzvilka gumijas cimdus un iebāza pirkstus man zem ādas. Sajūta bija savāda un nepatīkama. Viņš izvilka mazu kastīti, kas bija noklāta ar asinīm, aizšuva brūci un apsēja to ar pārsēju. Pateicībā apskāvu brāli un šņukstēju viņam uz pleca.

-Nāc, dabūsim tevi prom,- brālis sacīja un paņēma manas somas,- Brauksi ar mani. Es tev atradīšu dzīvokli un atvēršu kontu. Sākumam. Ja nu kas, es tevi apciemošu. Labi?

-Džošua?- es palūdzu.

-Jā?-

-Pasaki Edgaram, ka es nekad nevēlos viņu redzēt,- es sacīju.- Ejam.

-Ejam,- Džošua pamāja un mēs steigušus devāmies lejup, kur visi jau stāvēja. Katrs mani apskāva un novēlēja veiksmīgu ceļu un man pat šķita, ka šie cilvēki skuma. Nepievērsu tam uzmanību, un sekoju Džošua uz mašīnu, piespiezdama sevi neatskatīdamies.

-Pagaidi,- es uzsaucu Džošua un noņēmu gredzenu no pirksta, kuru nometu zemē, tam viegli nošķindot.- Tagad tiešām viss..- es sacīju un iekāpu mašīnā, aizcirzdama durvis,- Brauc ātrāk prom.

-Tiks darīts,- brālis sacīja un mēs milzu ātrumā metāmies pretī nezināmajam.