http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielu-sapni-17/734056
https://www.youtube.com/watch?v=_Gcrx2Ab0FM
Pa ceļam manu skatienu aizmigloja asaras. Es ciest nevarēju izrādīt vājumu, bet ainas no iepriekš piedzīvotā zibsnīja aiz aizvērtiem plakstiņiem kā ar pātagu cirstas brūces. Es jutu Nika pieskārienus uz sevis, it kā viņa rokas aizvien man pieskartos, un man metās no tā nelabi. Viņš vairs nekad nevienam nepieskarsies. Viņa vairs nav. Sonja izārdīja viņam smadzenes, kuras nu rotā viņa istabas sienas. Cik daudzas meitenes viņš bija ieguvis? Man metās nelabi par to domājot. Kuņģī viss griezās, un asaras sāka radīt laušanas sajūtu krūškurvī. Pieturējos pie durvju slēdža, redzot, ka mājas vairs nav tālu. Es gribēju kaut kur aizbēgt un noslēpties, un izraudāt visu, kas sakrājies. Izraudāties no sirds, un būt neviena netraucētai, bet mājās, kur bija ļoti daudz cilvēku, tas bija neiespējami. Es ienīdu Edgaru, Džošua un visus citus par to, ka viņi bija mani tajā ievilkuši. Kaut tas nekad nebūtu noticis. Kaut es vispār nebūtu nekad dzimusi, lai ko tādu piedzīvotu.
Sonja apstājās mājas priekšā, izslēdza motoru un palika nekustīgi sēžot. Palūkojoties uz meiteni, redzēju, ka viņa iekšēji izcīna lielu cīņu. Neko nejautājot, izkāpu no mašīnas un mierīgi aizvēru durvis. bija vēsi, un es steidzos iekšā, gandrīz uzskriedama virsū Edgaram, kurš izskatījās nervozs un pārsteigts, mani redzot. Viņš apkļāva rokas, ap maniem augšdelmiem noturot mani vietā. Es ieslēdzos savā prāta pasaulē, cenšoties apturēt nevaldāmi tuvojošās asaras un pat nedzirdēju, ko viņš saka. Viņš sāka mani purināt, cenšoties atsaukt realitātē, un es sabruku viņam rokās. Puisis sakņupa uz zemes, ar mani klēpī, un mierinoši mani aijāja un glāstīja. Viņa vārdus es nedzirdēju. Atkal un atkal es redzēju, kā Niks mirst, kā viņš sabrūk virs manis un viņa dzīvība izgaist. Ar Vilu bija citādi, es viņu ienīdu, un izslēdzu emocijas, un vienkārši ļāvu naidam ņemt virsroku. Bet šoreiz... es vienkārši sabruku.
-Viss būs labi,- Edgara vārdi skāra manu apziņu,- Tu esi mājās, un nekas tāds vairs neatkārtosies.- jutu viņa lūpas sev matos, un sāku drebēt un šņukstēt,- Piedod, ka tev kam tādam bija jāiet cauri, man tik ļoti žēl,- viņa balss aizlūza. Atkal un atkal ainas atkārtojās manā galvā kā filmas kadrs. Es labprāt izskalotu galvu ar balinātāju, tikai lai aizmirstu to, kas noticis pirms stundas, vai vienalga, cik ilgs laiks būtu pagājis. Es negribēju būt tā daļa. Es negribēju. Es nebiju slepkava. Es nebiju viena no viņiem. Es negribēju būt. Bet biju, un tas lika man krist histērijas lēkmē. Ar pirkstiem ieķēros Edgara džemperī, neļaudama viņam, atsvabināt tvērienu. Sajūta bija tāda, it kā es būtu sadrumstalota neskaitāmās plaisās, kuras draudēja izplesties plašākas, ja es puisi atlaistu. Man viņu vajadzēja. Man vajadzēja, lai kāds satur mani kopā. Jo, ja viņš mani atlaistu, ar mani būtu cauri. Es vienkārši zaudētu prātu no sāpēm par piedzīvoto. Edgars iekārtojās ērtāk, un turpināja mani žēlot, neko nesakot, tikai mierīgi glāstot. Bet nekas, ko viņš darīja, neaizbaidīja domas. Manas asaras nebeidzās un sirds lūza drupatās. Es to visu ienīdu. Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc man nevarēja būt normāla dzīve? Kāpēc?
Es dzirdēju soļus un dzirdēju Džošua balsi, bet nepaskatījos uz viņu,- Kas viņai kaiš?
-Netuvojies viņai,- Edgars uzrūca, un viņa tvēriens ap mani kļuva ciešāks.- Viss ir labi,- viņš to teica man, un pieglauda mani sev tuvāk. Soļi tuvojās, un Edgara tvēriens pastiprinājās,- Rokas nost, vai izraušu tev viņas no vietas.
-Tu pats viņai liki tam iet cauri, brāļuk,- Džošua atcirta,- Domā, ka viņa grib būt ar tevi?
-Kā redzi, viņa ir pieķērusies man. Mums viss ir labi. Soļo tālāk.-
-Viņai taču nav labi, vajag ārstu,- Džošua pieliecās tuvāk,- Dod viņu man.
-Es tev ko teicu par netuvošanos?- Edgars uzšņāca,- Novāc savas rokas no Klēras. Tagad.
-Pavēlēsi miesīgam brālim? Viņa nav tavs īpašums,-
-Soļo tālāķ,-
-tu zini, ka arī man viņa patīk. Tu viņai nepalīdzi. Tu esi iemesls, kāpēc Klēra ir tādā stadijā. Dod viņu man,-
-Atšujies,- nu jau Edgara dusmas ieguva jaunu dimensiju.- Es tevi novākšu, ja tu vēl reizi uzdosi man to nolādēto jautājumu. Tu viņai vispār netuvojies, skaidrs?
-Un tu esi baigais palīgs? Viņai nav labi, ja neredzi.-
-Mēs tiksim galā,-
-Es aiziešu pēc ūdens un nervu zālēm. Viņa acīmredzot netiek galā pati,- Džošua piecēlās kājās,- Klēra, saulīt, pie kā tu gribi būt? Pie manis, vai pie Edgara?
-Es tevi nositīšu,- Edgars caur zobiem izgrūda,- Tinies.
-Eju pēc ūdens.- Džošua ignorēja brāļa draudus un viņa soli pagaisa tālumā. Manas acis kļuva smagnējas un plakstiņi aizvērās. Es sagumu Edgara rokās, ļaudama apziņai valdīt pār ķermeni un to pasargāt, ieslīgstot vieglā komā, kur nebija problēmu.
***
Iepriekš.
Edgars nespēja rast mieru nekur. Puisis sēdēja pie loga, domādams, kā lai atrisina situāciju., no prāta nepagaisa Klēras izbiedētās acis no rīta, kad viņš viņu izlaida pie skolas. Pakļauties likumiem bija viņa paša izdomājums, un viņš nespēja to apiet, lai kā gribētu. Puisis piecēlās kājās, nokrakšķinot stīvos kaulus un izstaipot muskuļus, un sāka klejot šurpu turpu. Uz ādas dīvāna, izpletusies visā garumā, sēdēja Sonja, kura bija ieurbusies tetra spēlēšanā, un pat nepievērsa uzmanību pārmaiņām bosa raksturā.
-Tu vēl ilgi staigāsi, un kritīsi man uz nervien?- Sonja garlaikoti jautāja, neatrāvusi skatu no spēles.
Piepeši Edgars atrada savas mašīnas atslēgas un pameta tās Sonjas virzienā.- Brauc.
-Ko?- meitene apmulsa, satverot atslēgas,- Kāpēc es? Kāpēc ne tu?
-Es nevaru pārkāpt savu noteikumu. Bet varu izdarīt tā, kā gribu. Brauc.- viņš noņurdēja. Kādreiz viņi ar Sonju bija labākās attiecībās, bet pēc tam, kad viņa allaž pieļāva kļūdas viņa rīkojumos, viņu attiecības kļuva nepieciešamas. Tā kā nebija neviena cita, Sonja bija vienīgā, kas varēja izglābt Edgara simpātiju objektu.- Varēsi dabūt ko gribi par to.
-Es atsakos,- Sonja iespītējās.- Tu zini, ka Niks man tiešām patīk. Es netaisos neko darīt.
-Vai man piezvanīt Katrīnai?- Edgars spekulēja. Vienīgais, kas Sonjai bija palicis, bija viņas mazā māsa. Un puisis zināja, cik ļoti daudz Sonjai viņa nozīmē. Viņa bija vienīgā, kuras asinis nebija uz Edgara rokām. Slepkavošana viņam nesagādāja grūtības. Un par katru kļūdu pienācās sods. Tomēr šoreiz bija citādi. Sonja patiesi bija satuvinājusies ar Niku, un viņiem bija radušas attiecības. Bet Sonja taču allaž zināja, ka tas ir tikai darījums. Pati vainīga. Edgars nosprieda. Sonjas acis iepletās bailēs.
-Tu neuzdrošināsies,- viņa nolamājās,- Lūdzu, nedari to.
-Tā ir pavēle. Brauc.-
-Kroplis,- Sonja nospļāvās ar asarām acīs,- Tu man visu atņemsi?
-Tu zini, ka tas bija darījums ,-
-Es zinu, bet... Viņai nekas nenotiks.-
-Sonja...-
-Protams,- viņa nomurmināja un piecēlās kājās,- Iedod vismaz cigareti.
Edgara seja aizsvilās dusmās.- Tu neuzdrošināsies pīpēt, gaidot manu bērnu,skaidrs?- viņš pacēla balsi. Meitenes acīs atspoguļojās asaras un viņa aplika rokas sev apkārt.
-Pavēles,- viņa noteica un nošūpoja galvu,- Tu viņu zaudēsi savu principu dēļ, vai zini?
-Aizveries un brauc,- Edgars atcirta, un no palodzes paņēma ieroci ar klusinātāju,- Ņem šo.
-Tu tiešām esi necilvēks,- Sonja noteica un uzvilka kājās apavus. Edgars mirkli uzmeta skatienu viņas pieblīdušajam vēderam, un tad novērsās ārā pa logu, kur lija lietus.
Pašlaik Klēra bija prioritāte.
))
