Ielu sapņi (17)5

Edgars mani atveda uz skolu, un vienubrīd man šķita, ka viss, ko apēdu brokastīs, nāks pāri lūpām no uztraukuma. Puisis klausījās mūziku neiedomājami skaļi, un tas nepalīdzēja novērst domas man, kā, šķiet, viņam. Mēs nerunājām. Viņš bija pilnīgi fokusējies uz ceļu, bet es pārdomāju, kā panākt to, kas man jāizdara, un doties gulēt.  Man metās pretīgi, ka man kas tāds ir jādara, bet Edgars to pasniedza tā, ka man vienkārši nav izvēles. Nopūtos, kad viņš iegriezās skolas stāvlaukumā, un jutu viņa skatienu uz sevi, tomēr nepagodināju viņu ar atbildes skatienu. Vairāki acu pāri nopētīja volvo markas mašīnu, liecinot, ka viņi zina, kas mani atvedis.

-Pēc skolas es tev nebraukšu pakaļ,- Edgars sacīja, kad uzliku roku uz durvju slēdža,- Tu zini, kas tev ir jāizdara. Šodien tevi neviens nesargās.

-Ko tad tas tagad nozīmē?- izbrīnīta vaicāju. Oho, diena bez apsardzes?

-Es tev uzticos. Nesačakarē to.- puisis mierīgi atteica un uzlika rokas uz stūres.- Es zinu, ka tu neaizbēgsi. Es vienkārši to zinu.

-Un ja nu aizbēgšu?- es izaicināju.

-Tad es tevi atradīšu,- viņš man veltīja mīļu smaidu,- Vienkārši nedomā par to, labi?

-Viegli teikt,- es noburkšķēju un izkāpu no mašīnas,- Vai man nevajag telefonu vai ko tādu?

-Vai tad tev tāda nav?-

-Nē, es to izšķaidīju metro stacijā,- pateicu un aizvēru durvis, burtiski pārtraucot sarunu. Uzliku somu plecā, dziļi ieelpoju, un aizgriezos prom no mašīnas, veroties pretī izbrīnītajiem skatieniem. Dzirdēju, ka mašīna aizbrauc, un nedroši devos universitātes virzienā. sirds dauzījās kā negudra. Uzrāvu galvā kapuci un steidzos ieiet ēkā, kur bija silti, un relatīvi mierīgi. Pirmā stunda bija matemātika, tāpēc noslīdēju pret sienu uz zemes, un atvēru grāmatu. Centos iedziļināties mājasdarba izpildē, kad  man kāds apsēdās blakus.

-Sveika,- Niks sveicināja,- Izpildīji mājasdarbu?

-Esmu procesā,- klusi atteicu, nepagodinādama viņu ar skatienu,- Un tu?

-Nu tā,- viņš atteica,- Vai zini, ka...

-Zinu,- pārtraucu. Man bija vienalga, ko viņš gribēja teikt. es negribēju ne ar ko runāt.

-Labi, tad nodarīsim to lietu un viss,- Niks vienaldzīgi atteica un atskanēja stundas zvana signāls. Ieliku grāmatu padusē, un pacēlu skatienu, lai ieraudzītu Nika pastiepto roku. Norijusi žulti sevī, satvēru to un pierāvu sevi kājās.- Nav par ko,- viņš nosmīnēja un iegāja klasē. Apsēdos pirmajā solā, kur neviena nebija, un ieurbos ar acīm grāmatā. Nodarīt to lietu. It kā tas būtu tik viegli.

***

Stundas bija beigušās, un es nejutos ne par gramu mierīgāka kā iepriekš. Somā biju atradusi sev nepiederošu maku, kurā bija nauda, un par to nopirku pusdienas, kuras notiesāju, sēdēdama viena pati universitātes kafetērijas stūrī. Marija un Ešlija bija spāņu valodas pulciņā, un man nebija nekur, kur noslēpties. Pēc fizikas ar Niku norunājām tikties pie garderobes, un tur es viņu gaidīju. Pieķēru sevi skatamies ārā pa logu, un gaidām Edgaru, bet viņš neatbrauks. Man nebija izvēles.

-Dosimies,- Niks sacīja, un pamāja ar galvu uz ārpusi,- Man gribas izbaudīt daudzas dzīves garšas, saproti? Un lai man būtu viss, mans tēvs darīs visu.

-Pat nopirks cilvēku?-

-Pat tā,- Niks apstiprināja un atvēra mašīnas durvis. es nosprauslājos. Kā tas nākas, ka ikvienam bija mašīna, izņemot mani,- Kas ir?

-Nekas,- sausi atteicu,- Vienkārši nodaram to lieto līdz galam.

-Tev patiks,- Niks veltīja man smaidu,- Bet pirms tam, mums ir garš ceļš priekšā. gribu tev kaut ko parādīt.

-Labi,- es piekritu un apsēdos viņam blakus.- Bet ne šodien.

-Ko?-

-Vienkārši... izdari to un miers,-

-Labi,- Niks piekrita un izbrauca no skolas autostāvietas. Es jutos kā lieta. Edgars mani nemaz nepasargāja. Viņam bija izvēle, bet viņš aizsūtīja mani. Un nu man vienkārši ir jātiek palietotai, lai viņi varētu panākt kaut ko, kas viņiem ir izdevīgs. Stulbie noslēpumi. Doma par gaidāmo mani šķebināja.- Neesi pirmā, kas to dara. Neuztraucies.

-Mhm,- vienaldzīgi piekritu. Niks nogriezās kādas mājas pagalmā, un apstādināja mašīnu uz bruģēta celiņa. Rajons bija skaists, īpaši tagad, kad bija rudenīgi satumsis. Ielas malas rotāja laternas, padarot visu pasakai līdzīgu. Tas bija pavisam cits, no tā, ko biju redzējusi Bronksā.

-Laipni lūgta mājās,- Niks pasmējās, un izkāpa no mašīnas. Paņēmu somu līdzi, un, nodūrusi skatienu, sekoju viņam līdzi uz mājām. Puisis atslēdza durvis un ieslēdza gaismas.- Šeit es dzīvoju viens.

-Vai cik jauki,- es nomurmināju un novilku jaku.- Vai varam nerunāt?

-Labi,- Niks atteica,- Ejam augšā.- viņš pamāja uz trepēm, kuras vijās uz augšu. Noriju žulti, un kāpu augšup pa pakāpieniem. Katrs solis apgrūtināja elpošanu un man sāka sāpēt galva. Es nekad Edgaram to nepiedošu. Nekad. Piekāst to, kā viņš liek man justies, viņš ir slepkava.

Mēs iegājām istabā, kura bija pavisam tumša, un es noliku somu pie durvīm. Niks novika kreklu, un nostājās manā priekšā, zaļajām acīm uzdzirkstot viltīgā smīnā.

-Gaidi, kad metīšos tev virsū?- skeptiski vaicāju.

-Nu, tev tā būtu labāk.- viņš sacīja, un apgūlās gultā,- Neliec man nožēlot naudu.

-Protams,- es sāji pasmaidīju. Novilku kreklu, valdīdama asaras acīs, un novilku bikses un apavus. Izslēdzu domāšanu un ļāvu Nikam sevi apgramstīt, jūtoties kā objekts, nevis cilvēks. Katrs viņa pieskāriens man kremta, un man gribējās vemt. Ne jau viņa dēļ, bet tāpēc, ka man kas tāds jādara. Niks uzgūlās man virsū, un ar lūpām izgaršoja manu ķermeni, kamēr es sakodu zobus un skatījos griestos. Mīļais Dievs, par ko man tas ir?

-Atbildi man,- Niks aizelsies sacīja, glāstīdams man vēderu ar lūpām.- Tu biji dārga..

-Es..- gribēju, ko teikt, un Niks ieskatījās man acīs. Atskanēja troksnis un cauri viņa pierei kaut kas izšāvās, atstādams aeirosolam līdzīgus traipus uz gaišajām sienām. Nika stāvs sabruka virs manis un es pamanīju ieroci, kas bija pavērsts pret viņa galvu. Šokā atgrūdu nedzīvo ķermeni no sevis, nespēdama atgūt normālu elpošanu un uzlūkoju slepkavu, kurš joprojām bija izstiepis ieroci. Rūpīgāk vērojot pamanīju, ka šāvēja bijusi Sonja. Sonja??

-Bēdz,- viņa klusi noteica. Izkāpu no gultas, apģērbos, rokām drebot, un muskuļiem raustoties, un sekoju viņai. Meitene mani gandrīz izstūma pa durvīm, un vedināja iet ātrāk. Es gandrīz skrēju uz ielas malā stāvošo Edgara mašīnu, un apsēdos blakussēdētāja vietā. Sonja apsēdās priekšā un, iedarbinājusi mašīnu, riepām kaucot metās prom. Kamēr braucām pamanīju asaras ritam pāri meitenes vaigiem.

-Tu mani izglābi,- es izmocīju vārdus neticībā.

-Tā jau draugi dara, vai ne?- viņa man veltīja asarainu smaidu, un atgriezās pie ceļa.- Edgara pavēles nedrīkst ignorēt, vai zini?

-Nojaušu,- noteicu.- Un ja tās  ignorē?

-Tad tev vairs nebūs neviena,- Sonja atteica,- Tagad lūdzu paklusē. Man ir smagi.