Ielu sapņi (14)31

Es aizturēju elpu. Vai tā bija pārbaude, vai viņš tiešām to tā domāja? Apliku rokas viņam ap pleciem un nošūpoju galvu. Edgars klusi iesmējās un viņa stiprās rokas apvijās ciešāk ap manu augumu.- Labi, bet, ja viņš turpinās uz tevi blenzt, es viņam izgriezīšu acis.-

-Kāpēc tu pret mani tā izturies?- mazliet atliekusies, viņam vaicāju.- Tu mani pat nezini.

Viņš maigi uzsita man ar rādītājpirkstu pa degungalu kā mazam bērnam, un es instinktīvi nošķobījos. Edgars mīļi pasmaidīja un ilgpilni nopūtās,- Tur tu kļūdies. Es tevi pazīstu no a līdz “z”, un vēl tālāk. Es par tevi zinu visu. Un šodien es izdomāju, ka gribu tevi sev.

-Tik vienkārši?- es šaubīgi jautāju,- Tu dabū visu ko gribi?

-Jā,- Edgars mierīgi atteica.- Tāpēc jau man pieder šis viss. Tās dvēseles, kas sēž uz gultas, ir man piederošas. Viņu dzīvības pieder man. Ja es gribu, es paņemu, ja es gribu, es atdotu. Es jūtos kā Dievs. Īpaši tagad, kad manās rokās ir vislielākā trofeja.- viņš pievilka mani sev tuvāk,- Un tuvumā tu esi vēl tūkstošreiz skaistāka un fascinējošāka nekā no attāluma.

Es novērsu skatienu un paskatījos uz puišiem, kuri bija aizrāvušies spēlē, un nemaz nemanīja mūsu prombūtni. Iekodu lūpā un paskatījos uz Edgaru. Viņš mani pazina. Atminējos bildes, ko Kriss man bija rādījis. Vai Edgars tās fotografēja? Kāpēc es?

-Kaut kas tevi uztrauc?- Edgars mierīgi vaicāja un ielēja sev dzērienu. Viņš pielika to pie lūpām un nozibināja ašu smaidu.- Es nespēju noticēt, ka tu vienkārši uzradies.

-Vispār jau nē. Par mani tika samaksāta milzīga nauda,--

-Taisnība. Bet nav tā lielākā,- Edgars piemiedza man ar aci, un padzērās malciņu.- Tie auni ir aizmirsušies spēlē. Nāc,- Edgars maigi satvēra manu roku un veda uz istabu, kas bija nodalīta no ballītes telpas. Istaba bija brūnos toņos un radīja miera sajūtu. Pirmais, ko pamanīju, bija stikla siena, no kuras pavērās skats uz štatu. Tas likās tik reāls, ka uz mirkli aizmirsos, ka esmu pagrabā, bet tad aptvēru, ka tā ir fenomenāla foto tapete. Edgars aizvēra durvis aiz manis un apsēdās uz ādas dīvāna bēša krāsā istabas centrā un uzsita pa vietu sev blakus. Nedroši nolēmu viņam apsēsties blakus.

-Šī ir pārrunu telpa,- Edgars sacīja,- Te ir izlemts par ļoti daudzām dzīvībām. Tostarp, arī Krisa. Tu taču viņu pazīsti. Viņš bija tavs un Bleika bērnības draugs. Ieradās uz šejieni, it kā būtu no vilka nobijies jēriņš. Izrādās, ka viņš bija sapinies ar nepareizo rajonu, un uz ceļiem lūdzās man žēlastību. Es redzēju viņā potenciālu, un nolēmu viņu saglabāt. Tā vietā es atbrīvojos no Kurta, viena sīka žurkas, kuram patika ložņāt tur, kur nevajag.

-...Un nometi viņa mašīnu no kraujas. Tā uzliesmoja..- es piemetināju,- Un Krisa dokumenti?

-Viss tika falsificēts. Tagad viņš ir gandrīz mana labā roka.- Edgars atkal pasmaidīja,- Mana labā roka ir mani brāļi. Mana kreisā roka ir mans tēvs.

-Kā tas nākas?

-Es sasniedzu vairāk par manu tēvu. Es esmu viņa īpašnieks, nevis viņš mans. Tāpat kā mani brāļi,- Edgars sacīja,- Tu viņus jau pazīsti. Džošua un Eliots.

-Viņi ir tavi brāļi?-

-Jā. Eliots ir mans dvīņu brālis, bet Džošua ir jaunākais. Viņi nezināja, ka es tik drīz atgriezīšos. Redzi, Klēra,- viņš pietuvinājās man,- Man ir ietekme. Es neesmu viens savā placītī. Man ir paziņas it visur. Zini kā, ja kāds, kurš mani aizskar, lai viņu var atrast.. Tā nu es liku tevi atrast un par tevi samaksāt. Džošua man par to pat nepateica, un mēs pamatīgi sastrīdējāmies, jo es sapratu, ka tu viņam patīc. Turpretī mans dvīņu brāļuks samaksās par to, kā pret tevi izturējies,- Edgars noglāstīja man vaigu, un es patikā aizvēru acis.- Tu esi mājās.- viņš to sacīja klusāk un noskūpstīja man vaigu.- Apbrīnojami. Tu esi kā tauriņš. Man bail tevi saspiest, bet es nespēju tevi nenoķert.

Es atbildēju ar smaidu un tad sapīku.- Bet Eliots teica, ka man esot jāapmierina.. klienti.

-Ko viņš teica?- Edgars saspringa, un pielēca kājas. Varēja redzēt, ka viņam uz rokām izspiežas vēnas, un seja iegūst sarkanīgu nokrāsu.- Tas bija Sonjas uzdevums.

-Nu..- es bildu, izstaipot muskuļus,- Man tika pateikts, ka tas ir iemesls, kāpēc es esmu šeit.

Edgars mirkli atslāba un tad apsēdās man blakus.- Tad to lietu jānodara līdz galam.

-Ko?-

-Tad tev tas ir jāizdara. Un tad man būs iemesls to kropli izsmērēt pret sienu,- viņš apmierināti pasmaidīja, un ievilka mani sev klēpī,- Nebaidies. Ar mani tu esi drošībā.

Jau kuru reizi es dzirdu šo tekstu?

-Nāc,- Edgars, turot mani rokās, piecēlās kājās,- Apķeries man ap kaklu,- izdaŗīju kā likts, brīnoties, kā viņš var mani noturēt. Puisis atvēra durvis, un nolaida mani uz kājām.- Tikai nebaidies,- viņš piekodināja un atvēra istabas durvis plašāk, un ieslēdza gaismu.

-Kas pie velna,- es nomurmināju. Aizturot elpu, gaidīju paskaidrojumus tam, ko redzēju.

Kādi minējumi? Labākajm nosūtīšu cepumu balvu. :)