Ielu sapņi (13)3

Pa visu māju skaļi skanēja mūzika, un es nevienu nevarēju nekur atrast. Mūzika bija tik skaļa, ka jēgas kliegt nebija, tā nu sēdēju pie letes, tukšoju glāzi skrūves un grauzu načo ar siera mērci, juzdamās kā vientuļākā dvēsele pasaulē. Pat alkohols nesniedza kāroto reibuma stāvokli. Pieliku glāzi pie mutes, kad sadzirdēju smieklus un kaut kā plīšanu. Apcirtos, un pamanīju Džošua, kurš smējās kā mazs bērns, turoties pie durvju ailas.

-Es jau domāju, ka būsi aizgājusi gulēt,- puisis noteica, un panācās man tuvāk,- Tu te viena pati nodzer sāpi?- viņš pārsteigts jautāja un apsēdās man blakus. Paraustīju plecus, paķēru pudeli un iedzēru pamatīgu malku, kas apskādēja rīkli. Paņēmu sauju pilnu čipsu, lai nomāktu nepatīkamo garšu un aizmiedzu acis.- Ballīte notiek lejā. Nāksi?

-Esmu ielūgta?-

-Tu esi šejienete, protams, ka esi ielūgta,- Džošua sacīja,- Tu esi izdzērusi gandrīz visu šņabi, un pat neesi apreibusi?- viņš jautāja, paņēmis pustukšo pudeli.

-Reibums nenāk,-

-Nu tad ejam lejā,- viņš noteica, un, satvēris mani aiz rokas, vilka sev līdzi, bet ne vardarbīgi, drīzāk, kā vēloties man kaut ko parādīt. Viņš atvēra durvis zem kāpnēm, un es neviļus aizdomājos par Harija Potera filmām, un iespurdzos.- Kas ir?

-Jūs Poteru turat par gūstekni?- es iesmējos un viņš atbildēja ar smaidu.

-Tu par daudz skaties filmas,- viņš mīļi aizrādīja un nokāpa lejup pa spirālveida kāpnēm, kur it viss midžinājās dažādās krāsās. Basi tricināja kāpņu pakāpienus un mūzika izgāja cauri organismam kā molekula, aizskarot katru ķermeņa šūniņu. Pamanīju bariņu sēžam uz  milzīga, ar samtu pārvilkta melna dīvāna pie gigantiska televizora, pie kura uz plaukta bija spēļu konsole, tāda pati, kā manās mājās.

-Oho,- es novilku vārdus, nopētot telpu. Šī atgādināja minatūru klubu. Tikai nekur nemanīju meitenes.- Kur Sonja?

-Darbā,- Džošua pārkliedza mūziku, un pievilka mani pie bāra,- Ko dzersi?

-Jebko,- vienaldzīgi atteicu.

-Ņem,.- viņš salējis glāzēs kaut ko no tumšas un spilgti dzeltenas pudeles pasniedza man,- Ceru, ka tev nav alerģija pret enerģijas dzērienu.

-Nav,- atteicu un pagaršoju saldeno, pēc klepus zālēm garšojošo dzirdu,- Jāgermeistars?

-Jā,- Džošua pasmīnēja,- Jāgerbumba, kā to tautā sauc. Mans mīļākais dzēriens. Tev garšo?

-Ir labi,- es piekritu, un tiku aizvilkta uz milzīgā dīvāna pie pārējiem.

-Ko spēlējam?- Džošua uzrunāja pārējos.

-Kaut kādu kautiņu spēli. Varam spēlēt uz izģērbšanos.,- puiša skatiens aizklīda pie manis, nopētot mani no galvas līdz kājām, un viņš atzinīgi pasmaidīja, un pasniedza man spēles pulti,- Dāmām priekšroka,- viņš galanti sacīja un pabīdījās sāņus. Džošua mani atlaida, un apsēdās starp diviem citiem puišiem, neatstājot man izvēli, kā apsēsties blakus tam, kurš meta uz mani acis.

-Tātad uz izģērbšanos?- garlaikoti pajautāju, un izvēlējos savu varoni. Pie sevis ļauni pasmaidīju, jo šo spēli ar Bleiku bieži spēlēju. Mani nekad neviens nebija sakāvis, jo, kad man bija brīvs laiks, visu laiku to spēlēju, un trenējos. Man patika šīs spēles.

-Aiziet,- puisis iesaucas un pults novibrē man rokās. Bleiks uzjautrinājās, ka man vienmēr, kad iedziļinots kaut kur, pāri lūpām izsprūk mēle, un neliekos traucēta, kad to pamana arī pārējie klātesošie. Kad raidu pēdējo triecienu un pretinieks nokrīt gar zemi, nespēju apvaldīt smieklus un prieku, un iesmejos. Puisis, zaudējis pacietību, aizmet pulti un nikni aizslāj prom.

-Nu nepukojies,- ierunājas Eliots, kuru iepriekš nebiju pamanījusi,- Tu tikai zaudēji meitenei.

-HRMM.- puisis uzspīlēti norūc un mēs visi iesmejamies. Piepeši es atskāršu, ka jūtos normāli. Pat labi. It kā mēs visi būtu draugi nosacītā ballītē. Piepeši man prātā rodas doma, un es, pārlēkusi pāri dīvānam, pieskrienu pie puiša, satvēru viņa rokas un sāku dejot.

-Ko tu dari?- viņš muļķīgi smaidot jautā, un pirmoreiz pamanu, cik viņš ir simpātisks. Viņā ir kaut kas ir spānisks un itālisks, kaut kas vīrišķs. Kārdinošs augums, skaistas lūpas, izteikti vaigu kauli un gandrīz nereāli zilas acis. Viņam pie acīm smaidot parādās smieklu krunciņas, un mati ir sataisīti uz augšu ar želeju, un to tonis ir īsti nesaprotams, kaut kas starp pelēcīgi blondu un brūnu. Viņš patiešam ir simpātisks, un es nekaunos, kad aplieku viņa rokas sev ap gurniem, un sajūtu plaukstu siltumu sev pie ādas.

-Es mācu jums ballēties,- uzsaucu un aplieku rokas puisim ap kaklu.- Starp citu, kā tevi sauc?

-Edgars,- puisis atbild, un pagriež mani griezienā, un pievelk sev klāt,- Tev labi sanāk.

-Es taču dejoju,- es sacīju un pasmīnu pie sevis. Jūtot Džošua skatienu uz sevis, es kārdinoši iekožu lūpā un pievelku Edgara seju sev klāt, lai noskūpstītu. Puiša lūpas ir kārdinošas un saldas, un tās ir patīkami skūpstīt, un arī viņš nav no akmens. Viņa rokas izstaro siltumu, kas kā liesma izgaržo manu ķermeni tur, kur tas pieskaras. Edgara lūpas pāriet uz manu kaklu un viņa plaukstas uzgultas manai pēcpusei.  Viņa lūpas ir pie manas auss, un es gandrīz baudā apreibstu no sajūtām.

-Džošua met uz tevi acis. Man tikt no viņa vaļā?- Edgars vaicā, turot mani cieši sev piespiestu,- Es te diktēju noteikumus. Es tevi šeit dabūju. Pasaki man, vai ir kāds, no kā tu gribi, lai tieku vaļā?-