Ielu sapņi (12)4

Es nespēju neko pateikt. Prātā apsvēru vismaz sešdesmit dažādus veidus kā Eliotu nogalināt, bet ārēji to neizrādīju. Aidena vairs nebija manas vainas dēļ. Viņi viņu nošāva. Kā tādu suni. Kas viņiem devis tādas tiesības? Viņš ne pie kā nebija vainīgs. Es jau no bērnības biju iemācījusies asaras turēt krūškurvī un neļaut tām izplūst ārēji. Pašlaik sajūta bija tāda, it kā fūre triektos pret manām ribām atkal un atkal, un žņaugtu sirdi kā apvītu ar dzeloņdrātīm. Es viņus nogalināšu. Visus. Lēni. Vienu pēc otra. Es likšu viņiem ciest par nodarīto. Viņi man atņēma manu sirdi, un par to samaksās. Viņi visi. Visi. Visi par to samaksās. Tas būs manas dzīves uzdevums.

-Esam mājiņās,- Eliots priecīgi iesaucās un izkāpa no mašīnas. Spītīgi sakrustoju rokas uz krūtīm un blenzu taisni uz priekšu,- Tu nedzirdēji? Mēs esam mājās. Kāp ārā.

-Nekur es nekāpšu,-

-Kāpsi gan, vai pārlauzīšu tev visus kaulus.- Eliots viesmīlīgi sacīja. Nolēmu viņam nesniegt to prieku sev darīt pāri un izkāpu no mašīnas. Eliots mani negaidot iegāja mājā, kamēr es apliku rokas sev apkārt, un centos saturēt sevi kopā. Man nebija iespējas aizbēgt, man nebija neviens, kam par to izstāstīt. Nebija neviena, kas par mani iestātos. Es biju viena, iznīcināta un sāpināta. Un tagad viņi varēja ar mani izrīkoties kā ar lelli un preci.

Atvēru durvis un tās ar blīkšķi aizcirtu. Mans skatiens sastapās ar Džošua skatienu. Puisis sēdēja uz kāpņu pakāpieniem, rokas salicis vigvamā un skatījās uz mani ar žēlumu.

Nolādētais sūda aktieris.

-Kā pirmā diena skolā?- viņš vaicāja. Neko nepasakot, pagāju viņam garām, un tad viņš satvēra manu roku, noturot mani vietā,- Kaut kas noticis?

-It kā tu nezini,- es nikni nospļāvu,- Tu esi kroplis. Jūs visi esat. Kaut jūs ellē sadegtu.

-Tagad tu esi viena no mums. Ar to jāaprod,-

-Ej nomirsti,- nopukstēju un izrāvu savu roku no viņējās. Augšstāvā atradu istabu, kur biju iepriekš, un tajā ieslēdzos. Dusmu pārņemta, triecu dūri pret spoguli, kas sašķīda daļās, un sagriezu roku. Izpostīju glīti saklāto gultu, un paslēpu galvu spilvenos, sākdama mežonīgi kliegt un raudāt. Es viņus ienīdu. Kaut viņi nomirtu. Kaut viņi zaudētu visu, kas viņiem ir. nē, es to panākšu. Es būšu stipra. Aidena dēļ. Es viņu atriebšu. Noņēmu gredzenu no pirksta un ar asarām acīs to uzlūkoju. Nedēļa. Pēc nedēļas es būtu viņa sieva, un tagad biju atraitne. Tāpēc, ka nokļuvu pie šiem kropļiem. Kāpēc? Kāpēc viņiem mani vajadzēja? Kāpēc?

Kāds pieklauvēja pie durvīm, un es paliku guļot tā, kā biju. Durvis nočīkstēja atveroties un kāda plauksta uzgūla man uz pleca.- Man žēl,- Džošua noteica,- Tāda ir dzīve. Šeit nogalini vai tiec nogalināts.

-Viņš ne pie kā nebija vainīgs, tu izdzimteni,-

-Es zinu. Te ikviens ir kaut ko zaudējis,- Džošua apsēdās uz gultas man blakus,- Viņš vienalga zināja, ka mirs. Viņš tika brīdināts.

-ko tu tagad muldi,-

-Aidens steidzās ar precībām, ne tā? Viņš gribēja visu izdarīt ātrāk, vai ne? Galu galā, jūs bijāt pazīstami neilgi, kad viņš jau lūdza tavu roku, ne tā? Viņš zināja, ka,  ja tiks deportēts, viņam nebūs dzīves. Viņš domāja, ka aiz tava ietekmes paslēpjoties, viņam draudēs mazākas briesmas. Viņš zināja, ar ko pinās.

-Izbeidz,- es kliedzu,- Aizveries. Pieturi muti. Negribu dzirdēt ne vārdu no tavas sūdos mālētās mutes, tu kropli.

-Kuš,- Džošua mani apskāva. Sākumā pretojos, bet tad bezspēkā ļāvos viņa mierinājumam. Cik dīvaini. Gulēt slepkavas rokās, bezspēkā un just mierinājumu. It kā slepkavam būtu sirds. Tomēr es nebeidzu kliegt. Dažbrīd kāds klauvējās gar durvīm un Džošua lika visiem pazust. Pēc brīža šķita, ka esam izolēti no visas pasaules. Neviens vairs nenāca. Manas asaras sāka beigties, un es iemigu, jūtot, ka Džošua tvēriens kļūst stiprāks.

Es it kā jutu, ka guļu, bet domas nepārstāja cirkulēt. Prāts un ķermenis nebija vienoti. Kad pavēru acis, jutu, cik tās ir surstoši sāpīgas, un cik ļoti man sāp kakls. Tomēr mana galva bija pavērsta prom, un nešķita, ka vīrietis ir pamanījis, ka esmu nomodā.

-Drīz būs ballīte,- Džošua ieteicās,- Vari tēlot, ka guli, vai sākt taisīties. Esmu ārsts pēc izglītības, un zinu, kā atšķiras guļoša cilvēka elpošana no nomodā esoša. Celies.

No manis nebija ne skaņas. Džošua joprojām bija tajā pozā, kā bija mani apņēmis. Vai viņš nemaz nepagura,- Lote tev atnesa drēbes šim vakaram. Manuprāt, arī tev jāizvēdina galva.

-Tu ar to manuprāt ej apskrien štatu.,-

-Atnesīšu tev padzerties. Bet tu ģērbies,- Džošua piekodināja un izlocījās no tvēriena. Viņš izstaipījās un izgāja pa durvīm, atstādams mani vienu. Apsēdos un pamanīju rūtainu maisiņu, uz kura bija rakstīts mans vārds. Novilku drēbes, izstaipījos un paņēmu maisiņu rokās. Tajā bija mežģīņu šorti, un spīdīgs atlasa krekliņš. Uzvilku tos mugurā, un devos uz vannas istabu. Matus sapinu bizē un apmēram piecas minūtes berzu nost kosmētiku no sejas. Vislielākās grūtības sagādāja tuša, kas bija ieēdusies ādā. Seja kļuva sarkana, un es, vēloties to noslēpt, uzklāju uz sejas jaunu kosmētikas kārtu. Nomazgāju rokas, un aplūkoju gredzenu, kurš man bija vienīgais atgādinājums par manu labo dzīvi kādreiz. Ieskatījos spogulī uz svešo plēsoņu ar manu seju un izspiedu smaidu. Ja tā, tad tā. Es zinu, kā šajā spēlē uzvarēt. Novilku krūšturi zem krekliņa, uzvilku šortus augstāk un pasmaidīju tēlam spogulī.

Es likšu Džošua manī iemīlēties. Un tad iznīcināšu viņu. Tāpat kā viņš iznīcināja mani.

Nogalini vai tiec nogalināts, kā viņš pats teica. Lai sākas spēles.