Ielas galā [25]0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-24/676517

25

Tomass jau uzreiz ieskrēja vecvecāku rokās, kamēr mēs neveikli stāvējām pie mašīnas. Kad Lūkass un Artūrs sāka iet uz priekšu, mēs viņiem sekojām.

- Beidzot abi mani dēli atkal mājās. – puišu mamma, priecīgi iesaucās, kad abi bija piegājuši viņai tuvāk. Lūkasa un Artūra mamma, Monika bija tik pat dzīvespriecīga un smaidīga, kādu es viņu atceros. Viņa ausīs vēl joprojām nēsēja savus iemīļotos zelta auskarus, kurus viņai uzdāvināja Miks, viņas vīrs un puišu tēvs, kad viņiem bija divdesmitā kāzu gadadiena. Uz auskariem attēloti divi putni, kurus pati Monika komentēja, ka viens no putniem ir viņa, bet otrs viņas vecais blēdis – Miks. Ir tik jauki apzināties, ka uz zemes vēl ir šādi pāri, kuri nodzīvo kopā savus gadus divdesmit, bet spēj tikt pāri visiem strīdiem un nesaskaņām.

- Leila, tā esi tu? – pamanot mani aiz zēniem, Monika puišus ātri pastūma malā un ievilka mani apskavienā. Es pat nepaspēju pamirkšķināt.

- Sveika Monika. – pasmaidīju, pie reizes atceroties, ka mani vienmēr ir iepriecinājis, ka Monika nekad nelika man viņu saukt par Monikas tanti, jo tas viņai nepatīk, tas esot pielīdzināms alerģijai, kura nepāriet, tikai pazūd, līdz viņa atkal uzrodas brīdī, kad viņu nosauc par tanti. Pat pret vārdu mamma, viņa tā nekad nav izturejusies, jo šis vārds ir kā pagodinājums.

- Artūrs man nebija stāstījis, ka jūs atkal esat satikušies un, ka brauksi ciemos, bet neuztraucies, es laikam ka zinādama pagatavoju tavu iemīļoto – zemeņu torti ar šokolādi. – Monika priecīgi paziņoja, liekot arī man pasmaidīt.

- Vispār jau ar Artūru satikamies netīšām, kad viņš spēlēja futbolu ar Tomasu, - paskatoties apkārt nekur mazo rakari namanīju, tas nozīmēja, ka viņš noteikti ir devies uz virtuv, pēc kā ēdama. – Un izrādījās, ka Lūkass ir mūsu kaimiņš.

- Mūsu? – Monika jautāja, ar savu ieintereģēto skatienu, šis skatiens ir kāmelu detektors, uz kura bieži uzķērās tieši Artūrs.

- Jā, mūsu. – pagriezos atpakaļ un Monikas skatam pievērsu Elīnu, kura izskatījusies nedaudz sabijusies. – Šī ir mana dzīvokļa biedrene, mēs abas kopīgi īrējam dzīvokli virs Lūkasa. – paskadroju, bet uz Monikas sejas vēl aizvien bija tas pats skatiens.

- Jūs esat, nu kā lai to pasaka? – viņa nevarēja izteikt. – Lesbietes? – Pēc šī mēs – es, Elīna, Artūrs un Lūkass – sākām smieties.

- Patiesībā, mammu. – Artūrs iejaucās, kad bija pievaldījis smieklus. – Elīna ir mana draudzene.

- Man prieks. – Monika apzinājas savu nelielo kļūdiņu un silti smaidīja Elīnai. – Un vēl lielāks prieks, ka tu Leila neesi, nu tu jau zini, jo būtu žēl, ja vīriesi zaudētu tādu jauku meitēnu kā tu. – tik daudz komplimentus, laikam sen nebiju dzirdējusi. - Nāciet iekšā, galds jau ir saklāts.

- Nāc, apskauj arī mani. – Miks smaidīja man pretī un es pat nedomājot viņu cieši apskāvu, jo viņš man ir bijis tēva vietā, atbalstot mani brīzos, kad tas bija nepieciešams un izturoties pret mani kā savu meitu. Viņi abi man bija kā otrie vecākiem, tie labākie un mīļākie.

- Labi, tagad gan ejam iekšā, pastāstīsi kā tev ir gājis pa šiem gadiem. – Miks aicināja un es paklausīgi sekoju iekšā mājā.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-26/676952">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ielas-gala-26/676952