Piedodiet, ka tik ilgi neliku daļu. Vienkārši biju ļoti slima un arī dēļ Ziemassvētkiem, bet nu tagad jau jums laimīgu Jauno gadu :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-3/735328
Ātri izrāvu savu roku no viņa rokas. Strauji pagriezos un ieskrēju aizkulisēs. Man bija bail kādu pielaist sev klāt. Man bija bail, ka mani atkal sāpinās. Es to negribēju. Tas sāp. Ļoti sāp. Dažreiz pie sāpēm nevar pierast.
Cilvēki sāpēs atceras ļoti labi. Sāpes bieži vien aizēno visu labo un tas pazūd kā nebijis. Sāpes norūda un liek tev kļūt stiprākam, bet iziet tam visam cauri ir ļoti grūti.
Skrienot sapinos garajos, sarkanajos aizskaros un zeme zem kājām pazuda. Automātiski pastiepu rokas, lai mīkstinātu kritienu pret koka grīdu.
Kritiens nebija īpaši sāpīgs. Ātri atkal pielecu kājās, garie mati neļāva redzēt skatuvi par ko biju priecīga. Izpiņķerēju tievās kājas no aizskaru vīstokļa un skrēju dziļāk. Es skrēju ātri. Rejošais suns atpalika nesaprotot, kas notiek.
Ātri nokļuvu pelēkajā gaitenī, noskrēju pa nelielajiem pakāpieniem un skrēju uz savu istabu. Es pat nesapratu, kas notiek. Man bija bail no kādām sāpīgām jūtām tāpēc jau laikam arī bēgu....pati no savas dzīves.
Istabas durvis ātri atvēru un iespēros pa tām iekšā. Stipri aizcirtusi durvis noslīdēju uz aukstās grīdas. Nē, es neraudāju. Es to nedrīkstēju. Nē, es neraudāšu...
Rokas ieslidināju matos. Smilkstošais, rejošais suns, kas aiz durvīm skrāpēja sienu, grīdu un durvis cenšoties tik iekšā padarīja mani vēl nervozāku. Es nevarēju izturēt, ka viņš smilkst. Tas lika man domāt, ka nodaru viņam briesmīgas sāpes. Un laikam tā arī bija.....
Tā vilkās stunda. Es sēdēju pie durvīm uz aukstās grīdas domājot par to ko domāt. Domas lidoja cauri galvai un nevienu īsti nevarēja saprast. Tās tikai skrēja un neviena neapstājās... Nelaimīgais suns aizvien skrāpēja visu iespējamo un smilkstēja. Bet izņemot viņu tur vairs neviens nebija, kas par mani uztrauktos.
Nolēmu tomēr Džo ielaist pie manis, lai viņš beigtu smilkstēt. Piecēlos, attaisīju durvis un paldies dievam tur tiešām neviena nebija, lai redzētu cik patiesībā esmu nožēlojama.
Suns man momentā uzleca virsū un sāka dot daudz, slapju buču. Pabužināju suņa silto kažoku un liku tam no sevis novākties.
Suns ieleca necilajā gultā un es aiztaisīju durvis. Mana istaba nebija grezna. Man nevajadzēja ne greznību, ne bagātību. Laikam to ko man vajadzēja man vairs neviens nespēja dot. Un izskatās, ka tā arī paliks....
Ierāpos blakus Džo un skatījos viņa zilajās acīs. Tās izskatījās nogurušas, bet laimīgas. Bezrūpīgas un skaistas.
Uzliku roku uz viņa galvas, roka slīdēja pa viņa kaklu. Aiz kakla siksnas jutu ko asu. Tas nebija ļoti ass, likās, kā papīrs.
Pielecu sēdus un izvilku samurcīto papīrīti no viņa kakla siksnas. Ātri atņurcīju to vaļā un sāku lēni lasīt neskaidro rokrakstu, kurš bija manāmi izplūdis un bija grūti kaut ko salasīt, bet beigās tomēr izdevās lielāko daļu izlasīt.
Manāmi izplūdis un bija grūti kaut ko salasīt, bet beigās tomēr izdevās visu izlasīt.
Sveika, atnāc, lūdzu, pusnaktī uz jasmīn parku.
Cilvēka vārds, kas to rakstīja bija pārāk izplūdis, lai to salasītu.
Es nezināju ko kādam no manis vajag un nezināju vai vispār iet. Ko kādam no manis pusnaktī vajag jasmīn parkā? Neviens uz šo atbildēt nevarēja.
Vienīgais kā es varēju uzzināt atbildi bija aiziet. Man nebija bail, paskatījos uz sienas pulksteni. Tas rādija pusdivpadsmit.
Gausi izrāpos no savandītās gultas. Džo sekoja manam piemēram un luncinot asti nostājās blakus.
Pirms iziešanas nostājos spoguļa priekšā. Garie, tīrkīzzilie mati karājās līdz viduklim, apģērbs apsedza visu ko vajadzēja un acis izskatījās kā vienmēr. Tās pat nebija vienā krāsā. No malām zilas, uz iekšupusi palika tirkīzzilas un pie pašās zīlītes savijās ar brūno krāsu. Šajās krāsās varēja saskatīt skumjas, nodevību un naidu, bet prieku nevienam nebija izdevies tajās vēl saskatīt....
Aši novērsos no netīrā spoguļa un paķerdama vējjaku un pavadu izgāju pa durvīm. Gāju uz otrām pusēm, jo gribēju izziet pa sētas durvīm. Uzvilku kapuci galvā un sunim piestiprināju brūno, ādas pavadu.
Ārā bija tumš, dažās laternu gaismas uz mani meta ēnu. Augošais mēness skaisti laiskojās debesīs starp zvaigznēm.
Bija atlikuši vien pārsimts metri. Paātrināju gaitu, lai nebūtu jākavē. Gāju garām mazai šķērsielai dzirdēju tajā mūziku, mašīnas motoru un saskatīju spožu gaisu.
Šos ritmus es pazinu. Tos varēja dejot tikai viena grupa. Brī grupa.
Brī ir nejauka divdesmitgadniece kura vēl ir bērna prātā, pati nemaz nezin ko grib. Tā nu lielā bagātniece dejo ar savu grupu, kuri laikam ir viņas kalpi, un izrādās pasaulei.
Viņas kustības ir stīvas un tajā nav ne mazākā kripatiņa dzīvības. Tajās vispār ir tikai tukš stīvums. Pirmo reizi redzot viņu man jau likās, ka viņa nemāk dejot. To arī viņai pateicu, tad sākās karš kurš nav beidzies.
-Selentīn pagaidi,- meitenes brūnā zēngalviņa iznira lampas gaismā
-Ko?- vienladzīgi noteicu pievelkot Džo sev tuvāk ja nu nāksies aizstāvēties.
-Esi dzirdējusi par jaunāko skati?
-Jā, protams, sanāks viss labākie,- pateicu to kā pašsaprotamu lietu, tā arī bija.
-Tad nu izaicinu tevi dejot arī pārī,- viņa naidīgi, bet smaidot noteica.
Novērsu skatienu zemē.Tas nozīmēja, ka man būs jādejo ar Stenliju, jo izaicinājumus nekad neatraidu un gribējās viņai parādīt, ka tomēr esmu labāka. Man nebija izvēles.
-Nu kā būs, dejosi?
-Jā, dejošu
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-life-5/736589
