Čau, ceru, ka patiks. Lai jums labs vakars :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-2/735067
Ar kāju atspēru istabas durvis, pārbiedējot nācēju. Es pati biju pārsteigta kad ieraudzīju Džesikas blondos matus un zilās acis. Ātri nolaidu ieroci, akmens no sirds novēlās. Bet es nevarēju saprast kā viņa no zāles uz šejieni tika ātrāk nekā es. Attālums jau ir viens un tas pats, un es vēl skrēju.
-Ko tu pie velna te dari?- prasīju pārbiedētajai meitenei.
-Es...es pie tevis at...atnācu,- viņa saraustīti bubināja.
Atlaidu Džo kakla siksnu un viņš momentā uzleca virsu Džesikai dodot viņai daudz slapju buču. Pretīgumā novērsos un atkritu turpat esošajā noputušējā dīvānā un ieroci nometu blakus. Skatienu novērsu grīdā, dzirdēju kā Džesika ieroci uzmanīgi nolika plauktiņā un pati ar Džo apsēdās man blakus.
Es skatījos grīdā nebilstam ne vārda, Džesika sēdēja otrā pusē meiģinādama izdomāt ko man teikt. Bet man nevajadzēja, lai viņa atkal sāk man lasīt lekciju. Es dzīvoju savu dzīvi un daru ko gribu. Viņi nepiespiedīs mani darīt ko negribu, ar to viņi reiz nevar samierināties?
-Nu taču saki kādēļ nāci!- neizturēju klusumu un uzbļāvu meitenei.
Viņa atkal samulsa un nolaida skatienu. Viņa bija tetovēta, izskatījās nesalaužama un neaizsniedzama, bet šī meitene bija trauslākā būtne ko pazinu. Viņa bija trausla un klusa, bet sabiedrībā dažreiz viņu pat pazīt nevarēja.
Džo nemierīgi staigāja pa nelielo dīvānu nesaprotot ko darīt un kuru no mums abām mierināt. Kurai palīdzēt, lai kāda no mums neiegūtu jaunas sāpēs. Bet man liekas, ka vairāk sāpēs un ciešanas es vairs nevaru saņemt.
Pēc vēl lielāka klusuma brīža Džesika neizturēja spriedzi un iznesās no istabas. Es neskriešu viņai pakaļ, ne tagad. Man tas nav vajadzīgs. Varbūt esmu egoiste, bet tomēr man visiem vienmēr nav jāpakļaujas un jāmierina. Kāds kādreiz varētu sākt saprast arī mani, bet tas šķiet tik neticami, ka pat nav jēga par to domāt.
Tik līdz aizcirtās pēdējās, šķībās durvis daži akmens gabaliņi nokrita no griestiem iestājās kapa klusums. Atkal nāvējošais klusums. Pat suņa elpas vilcieni bija nesadzirdami. Pilnīgi nekas. Klusums. Dienā to negadās dzirdēt bieži. Praktiski nekad. Klusumus.
Arī tam ir sava skaņa. Nesadzirdama. Klusa. Mierīga. Tāla. Sāpju pilna. Klusums liek aizdomāties. Un domas man liek parādīties sāpēm. Sāpēs liek klusēt un tas rada klusumu. Apburtais loks.
Bet klusums brīžiem rada ko tādu ko nevar izturēt. Atmiņas. Es tās negribu. Man nav tās vajadzīgas. Es negribu atcerēties pagātni. Negribu, negribu, negribu...Bet tā bija tik laba...
Es arī vairs nevarēju izturēt šo te visu tagad. Kā sista izskrēju no mājas un elsodama stāvēju ar muguru pret to. Džo izskrēja līdz ar mani.
Es gribēju tik prom no šī nāvējošā klusuma. Raitā solī gāju atpakaļ uz zāli. Gribēju dejot, darīt vienīgo, kas man padodas un patīk. Aizbēgt no visa un būt savā pasaulē. Kā vienmēr. Kā vienmēr esmu darījusi un tāpēc arī vēl esmu dzīva.
Sunim pirmo reizi ļāvu sev nāk līdzi, lai vajadzības gadījumā viņš varētu nokost Semjuela pautus.
Drīz nokļuvu pie pelēkās ēkas, kas mums piederēja. Uz papīriem Semjuelam. Tā bija vidēja izmēra, sastāvēja no lielas skatuves, tualetēm, ģērbtuvēm, garderobi, virtuvi, noliktavām un dažām istabām. Vienā no tām dzīvoju es. Man te patīk un es negribu pārvākties nekur citur.
Ar visu suni iebrāzos foajē. Galvā atkal bija kapuce tāpēc neviens mani neatpazina un nepievērsa uzmanību.
-Meitenīt, šeit ar suņiem nedrīkst,- kāda pusmūža sieviete bubulēja uz mani.
-Ej tu pie velna,- uzrūcu sievietei atklājot savu seju. Sieviete ieraugot, kas es esmu ātri nobālēja un nozuda no manām acīm. Pareizi vien darīju.
Pārējie turpināja man nepievērst uzmanību un atstājot foajē es ātri iebrāzos zālē.
Uz skatuves dejoja Stenlijs. Manas mīļākās hmūzikas pavadījumā. Viņš mani nemanīja. Tikai dejoja. Izcili dejoja. Bez kļūdām, tīri. Katra mazākā kustība un pagrieziens sakrita ar mūzikas ritmu. Ar baudu varēja lūkoties viņa precīzajās kustībās. Nekad nebiju redzējusi, ka tik lieliski var dejot. Dejot viņš mācēja, tas man bija jāatzīst.
Viņš tik ļoti līdzinājās man. Dejojot neko nemanīja, tikai dejoja. Skatuve, mūzika un viņš pats. Tā bija viņa pasaule. Nekas vairāk.
Turot Džo aiz kakla siksnas klusi slīdēju gar malu, lai viņš mani nemanītu. Uzkāpu pa nelielajām kāpnēm uz aizkulisēm. No tam lūkojos uz puisi. Viņš griezās un tad viņa skatiens apstājās pie manis.
Es novērsos un puisis momentā izslēdza mūziku un tad nostājās skatuves vidū. Spožā gaisma jau tā bālo ādu pataisīja vēl bālāku. Atlaidu suni un novilku garo džemperi, zem kā atradās balts pieguļos topiņš, izlaidu garos matus, kuri nokrita līdz pat dibenam. Es izgāju no aizkulisēm, lai pateiktu puisim cik viņš labi dejo. Viņš sastindzis stāvēja un vēroja katru manu kustību.
Uzdrīkstējos pasmaidīt, lai puisis no manis tik ļoti nebaidītos. Nostājos soļa attālumā no puiša. Zālē valdīja klusums. Nāvējoš klusums. Tikai šoreiz man nebija no tā bail.
-Sveiks,- klusi noteicu.
-Sveika,- Stenlijs samtainajā balsī noteica un pastiepa roku manā virzienā, lai sasveicinātos.
Saspiežot puiša ledaino, bet maigo plaukstu pamanīju pirmo teikumu uz tās.
- Don’t be ashamed of what you feel,- izlasīju to skaļi.
- You have the right to feel any emotion you want,- viņš pabeidza skatoties uz teksta otru daļu uz manas rokas.
-Demi Lovato....- klusi bildu.
Un atkal iestājās klusums. Nāvējošais klusums.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Hip-Hop-My-Life-4/736189
