Pēc nevēlamā skandāla kafejnīcā, ilgi vairs nespējām sēdēt un izlikties, ka nekas nebija noticis. Keita bija satriekta un to neslēpa. Viņa drūmi vēroja savas rokas klēpī un pat nepacēla skatienu. Es nespēju izdomāt kaut vienu iespēju, kā viņai palīdzēt. Skaidrs bija viens, puisis viņu pameta un ne bez iemesla.
-Ko tu tagad domā iesākt? -Robs, skaļi norijot siekalas, saņēmās uzsākt sarunu.
Taču atbildes vietā,Keita tikai negribīgi paraustīja plecus un sarāvās. Negribēju viņai uzbāzties, taču vienu arī nedrīkstējām atstāt. Ja nu Keita emociju uzplūdā izdara ko neapdomīgu?
-Tu domā braukt mājās? -Robs turpināja interesēties, -Mēs tevi varam aizvest. Izsauksim taksi.
-Mani vecāki dzīvo tālu no šejienes un šobrīd turp braukt būtu stulbākais, ko varētu darīt. -viņa caur šņukstiem atteica, -Biju tāda muļķe. Domāju, ka Rihards turēs muti. -pēc brīža viņa turpināja, -Es gribu tikt prom. Šeit ir smacējoša gaisotne.
Ar Robu neko neiebildām, paķērām jakas un sekojām viņai uz izejas pusi. Pasveicināju bārmeni, taču smaida vietā pamanīju nelielas raizes. Viņa noteikti jutās nelāgi pēc konflikta, gluži tāpat kā mēs. Pie bāra ieejas apstājāmies un klusumā visi smēķējām. Tas bija nomierinoši.
-Deiv, varbūt, lai Keita šonakt paliek pie tevis un tad rīt visi kopā domāsim, ko darīt tālāk. Keitai rīt vēl mantas būs jāsavāc no tā dzīvokļa. -Robs lepojās ar lielisko ideju un gaidīja mūsu reakciju.
Keita īpaši nereaģēja. Laikam gaidīja, ko es teikšu. -Protams, man dzīvoklī ir pietiekami daudz vietas. Varu izlīdzēt, ja Keita pati to vēlas. -veltīju Robam īgnu skatienu, taču nebiju dusmīgs par šādu ideju. Galu galā, dzīvoju trīsistabu dzīvoklī un Keitas klātesamību noteikti nemanīšu. Un tādā veidā man būtu iespēja viņai vismaz kaut kā palīzēt.
-Tas ir ļoti jauki no jūsu puses. Bet tikai uz šo nakti. Rīt savākšu mantas no dzīvokļa un uzreiz meklēšu atsevišķu vienistabas dzīvokli, kur dzīvot. -Keitas sejā iezagās neliels smaids. Manuprāt, naktsmājas viņai bija svarīgākā problēma.
Ilgi nedomājot, devāmies uz manu dzīvokli. Pa ceļam atvadījāmies no Roba. Kā ierasti ar Robu apskāvāmies, kā īsti jefiņi, un tanī brīdī viņš veikli man iečukstēja ausī , -Lai veicas, ērzeli. -diezgan spēcīgi Robam uzsitu pa plecu un nikni viņu uzlūkoju. Gribēju, lai viņš saprot, ka tas nebija manos nolūkos un, lai nemaz nekaitina.
Kad ar Keitu bijām nonākuši pie mājas sliekšņa, kurā dzīvoju, uzlūkoju meiteni, -Atvēlēšu tev viesistabas gultu. Un, ja būs nepieciešams, varēsi palikt vairākas naktis. Esmu pilnīgi drošs, ka vienas dienas laikā neatradīsi citu dzīvokli.
-Paldies. -viņa man veltīja pateicīgu smaidu un ļāva, ka viņai attaisu durvis.
Ieejot dzīvoklī, uzreiz parādīju, kurā virzienā bija tualete un vannasistaba. Tā biju ieradis, jo ik reiz, kad pie manis pirmo reizi kāds ciemojās, pirmais jautājums bija tieši par to. -Tu neteici, ka dzīvo tik lielā dzīvoklī.
-Tici man, es ar to nelepojos. Labprāt izvēlētos mazākas platības mājokli, bet mani vecāki ir uzstājīgi un visticamāk šādu ieceri neatbalstīs.
-Nav brīnums, kāpēc meitenes pie tevis paliek tik bieži. -no Keitas šādus secinājumus nebiju gaidījis.
Tāpēc pirms atbildēt, ieturēju klusumu, kurš šķita ieildzis, -Keita, arī ar to es nelepojos. -neko gudrāku nebiju spējīgs atbildēt.
Aši novilku jaku un devos uz viesistabu. No palielā stūra dīvāna apakšas izvilku papildus gulēšanai paredzēto dīvāna daļu un sastūmu tās kopā. Keita tikmēr manu rosīšanos vēroja no malas. Atnesu tīru gultas veļu un tad pēkšņi viņa iejaucās, -Dod man. Saklāšu. Nevajag manis dēļ tā pūlēties.
Neko neiebilstot, ļāvu viņai rīkoties. Tikmēr virtuvē izdzēru palielu krūzi ar ūdeni un no ledusskapja paķēru kūpinātu vistas kājiņu. Tās vīna uzkodas bārā tā arī neremdināja izsalkumu. Tikai uz laiku apklusināja. Keita ienāca virtuvē un ieinteresēti vēroja, kā cīnījos ar vistas kājiņu, -Ja vēlies, droši ņem. Ledusskapī ir vēl. -ar pilnu muti izmocīju. Viņa nekautrēdamās tā arī darīja un kādu brīdi kopīgi ieturējām pirmsmiega maltīti.
-Arlabunakti, Keita. Ja ko vajag, būšu savā istabā, kas atrodas uzreiz aiz tualetes. -negaidījis atbildi, devos prom. Pirmo reizi, kopš šeit ievācos, nebiju devies gulēt viens, kad šeit ir sieviete. Diezgan neierasta sajūta, ka atstāju viņu vienu virtuvē. Bet es taču Robam apsolīju, ka saņemšu sevi rokās. Un solījumi bija jātur!
