Tātad nolēmu uzrakstīt stāstu... ak es, ceru, ka jums patiks. Pagaidām sākums ir saputrots nedaudz, bet vēlāk viss atputrosies tāpec ceru, ka jums patiks un jūs vēlēsieties viņu lasīt. Un, ja ir kādi ieteikumi droši rakstiet komentāros...
Eņģeļa skūpsts...
Leo Skatupunkts...
„Leo! Leo!” dzirdu man mīļu un pazīstamu balsi saucam. Es gribu pagriezties, lai ieraudzītu, kāpēc viņa mani sauc. Viss apkārt lido lodes, un šķind asmeņi. Ieduru savam pretiniekam asmenī vēderā un tajā paša brīdī es dzirdu, kā viņa mani atkal sauc: „Leo, palīdzi” Tieši tajā brīdī es metos riņķi un ieraugu, ka viņa ir sadurta un tūlīt kritīs nost no kraujas. Es skrietu, lai viņu noķertu, bet ir jau par vēlu. Viņa krīt man no krūtīm izlaužas sāpju pilns kliedziens un es saucu viņas vārdu...
Tomēr šo vārdu es neizdzirdu. Apskatu vietu man apkārt es guļu gultā, un apkārt viss ir kluss kā parasti. Jau atkal tas ir bijis tikai sapnis. Un kā vienmēr es pamostos, kad saucu viņas vārdu. Dažreiz es sapņoju par citu notikumu, bet vienmēr, kad man jāizrunā viņas vārds es pamostos. Šādi sapņi man ilgst jau 3 gadus. Un esmu sevi jau pieķēris pie domas, ka arī dzīvē man trūkst šīs noslēpumainās meitenes jo arī lai cik ilgi ilgtu mani sapņi tāpat kā viņas vārdu neesmu dzirdējis tā, es neesmu redzējis arī viņas seju. Tomēr es skumstu pēc viņas maigās balss. Tomēr visbiežāk es redzu šo murgu, kad viņa nomirst. Es to ienīstu tomēr gaidu, gaidu, lai dzirdētu viņas balsi vēl un vēl.
Tā kā vairs nevaru aizmigt es ceļos. Ir tikai 6 no rīta tāpēc saģērbjos un nolemju doties ar savu suni pastaigā. Pa ceļam es jau atkal domāju par noslēpumaino meiteni, kuru redzu, sapņos. Es nevaru saprast, kāpēc es par viņu tik bieži sapņoju. Tā domādams, es gāju kādu. Pēkšņi es uzskrēju kādai meitenei.
„Lūdzu, lūdzu piedod! Es tā negribēju, es biju aizdomājies un nepamanīju tevi.” Es atvainojos svešajai meitenei, kura gulēja sniegā. Es pasniedzu viņai roku, lai palīdzētu piecelties. Viņa to pieņēma un mīļi pasmaidīja.
„Nekas, būs jau labi, man nekas nenotika,” meitene man vēlreiz uzsmaidīja. Tomēr kaut kas viņas balsī man šķita pazīstam, bet es uzreiz nevarēju saprast kas...
Stellas Skatupunkts...
Es tikko biju nonākusi šajā pilsētā tāpēc, nolēmu apskatīt pilsētu, kurā tagad man vajadzēs nedēļas dzīvot un strādāt, ja to tā varēja nosaukt. Te pēkšņi es saņēmu sitienu un iekritu sniegā. Man pretī lūkojās kāds zēns, kurš man atvainojās un pasniedza man roku lai varu piecelties. Es ar prieku to pieņēmu un pasmaidīju.
„Kā tevi sauc?” dzirdēju jautājam puisi.
„Mani sauc Stella un tevi?” aplaimoju viņu ar vēl vienu smaidu.
„Es esmu Leo,” viņš priecīgā balsī paziņoja, „Vai zini es tik agri šeit citus parasti nesatieku un tevi vispār es redzu pirmoreiz. Vai tu nesen uz šeit ieradies?” viņš turpināja sarunu, bet man tikmēr pieleca, ka viņš ir tas, kurš man jāaizsargā šīs divas nedēļas. Tomēr es viņam atbildēju.
„Jā, es šeit ierados tikai šodien, un man arī patīk pastaigāties agri no rītiem. Es šeit ierados uz divām nedēļām” paskaidroju viņam.
„Ak, varbūt vēlies, lai izrādu tev pilsētu?” viņš man pajautāja.
„Protams,” es atbildēju un biju priecīga par šādu ideju.
„Par ko tu īsti strādā? Tu minēji, ka esi ieradusies šeit darba darīšanās,” jau ejot tālāk viņš man jautāja, es biju nedaudz apjukusi, jo nezināju kā viņam to pateikt.
„Es, es esmu...”
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Engela-skupsts2/677108
