Elpa. ~5~2

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elpa-4/725674



~ ~ ~




Ir dīvaini apzināties, ka visa dzīve ir jāsāk no jauna. Visas kļūdas tiek aizmirstas, cerības izkaisītas un sapņi pazuduši vējā. Es jūtos tukša un viegli aizskarama, bet pēc biezās, brūnajos ādas vākos iesētās grāmatas, noprotu, ka man tagad piemīt dīvains spēks, ar kuru nevar līdzināties neviens pasaulīgais. Visu nakti kopā ar Melvinu sēdēdami uz tumši tonētajiem paklājiem, lietus skaņas pavadīti, izstudējām grāmatu no vāka līdz vākam un uzzinājām tik daudz jauna un mulsinoša, ka tagad par to vien iedomājoties, vēlos raudāt. Bet dīvaini,- asaru nav. Lai cik bieži mirkšķinātu acis, krūtīs tukšums nepazūd un es nevaru samierināties ar apziņu, ka ar to būs jāsadzīvo visu savu nemirstīgo mūžu.

Lūk, tāda sajūta ir būt mirušai. Nekādu sāpju. Tikai tukšums.

Pārvērtības notiks pakāpeniski. Sākumā, pašās pirmajās pārvērtības dienās, krasi mainīsies izskats, dns atšķetināsies, izveidojot asins sarkanas acis, asus, ilkņiem līdzīgus zobus, savādu ādas krāsu un augumu. Vēlāk mainīsies rakstura un fiziskās īpašības. Es vairs nespēšu panest dienasgaismu, pasaulīgo ēdienu un karstumu. Laika gaitā, pašā briesmīgākajā veidā ķermenis attīrīsies no asinīm. Un pašās beigās spēji apstāsies sirds un elpa aprausies ieelpas vidū.

- Bēgam. - kad jau vairākas stundas, laiski guļot glīti klātajās gultās, gurdi veramies nepierasti melnajos griestos, es klusi nosaku. Melvina apmulsušā skatiena pavadīta pieceļos kājās un līgani pieeju pie loga. - Ir nakts. Neviens mūs nepamanīs. - pa logu skatam paverās mežs, kas iestiepjās bālajā, smagajā miglā un tumsas ielokā. Tas turpinās pat aiz horizonta, un šķietami saplūst ar pasauli. Debesis ir pušas un bezveidīgas, tās tālēs, līdzi vējam dejo kāds noklīdis krauklis. Zemi klāj vēlajam rudenim raksturīgā baltā sarma, kura pārklāj arī tumšos egļu zarus un pelēkās koku lapas, kuras apmaldījušās tup uz zemes. Pasauli ir ieņēmuši blāvi pelēki, tumši brūni un tumši toņi. - Es neuzticos tai sievietei. Šeit kautkas tiek noklusēts un es nevēlos zināt kas. -

- Labi. -

- Tiešām? - izbrīnīta paceļu uzacis un apgriezusies apkārt, piekaļu skatienu Melvinam, kas jau ir nostājies pie durvīm. Viņa bālā, smalki veidotā seja mirdz neapvaldītā smeldzīgumā. Šis skatiens man atgādina to, kā viņš uz mani lūkojās tajā liktenīgajā naktī, kad es izniru no sķērsielas un ieraudzīju viņu guļam uz miklā asfalta.

- Tikai ir viena neliela problēma. - zēns tikpat klusi atbild un pacēlis bālo plaukstu uzliek to uz zeltītā durvju roktura. Brīdi pakavējies, viņš to liegi nospiež. Nekas nenotiek. Klusums. - Redzi? Viņa aizslēdza durvis. - tukšums neatkāpjās un es smagiem soļiem pieeju pie durvīm un palūkojusies pa atslēgas caurumu apņēmīgi pasmaidu.

- Tam nevajadzētu mūs aizkavēt. - līdz ar šiem vārdiem, manas plaukstas stingri satver auksto durvju rokturi un saņemdamas visu spēku- rauj. No manis izplūst dīvains, kņudinošs spēks, kas šķietami attālina mani no pasaules. Šī sajūta dedzina acis un kaklu. Pēkšņi atskan apdullinošs troksnis un es apmulsusi atveru acis un savās plaukstās ieraugu izlauztas durvis.

- Kas. Pie. Velna. Tiko. Notika? - Melvins velta man izmisušu skatienu, kas jaucās ar apbrīnu un raizēm.

- Ejam. - palūkodamās ārā pa durvīm, klusi nočukstu un nomesdama durvis uz zemes, izsteidzos ārā melni tonētajā gaitenī. Speru ātrus, nedrošus soļus uz priekšu un aiz sevis dzirdot Melvinu, sajūtos nedaudz drošāk. Pat šie melnie gaiteņi manī vieš nedrošus drebuļus. Nez kāpēc, bet šeit, šajā drūmajā tumsībā smaržo pēc lavandas vīraka. Pie sienām ir dažādas, vienāda izmēra durvis, pie kurām piestiprināti zeltoti nummuriņi.

Veselu mūžību klīstam pa tukšajām kāpnēm un gaiteņiem līdz ieraugu kādas durvis, kuras paverot, sejā iesitās auksts nakts vējšs. Gaiss smaržo pēc rudens, miglas un meža. Palūkojoties uz ēku, no kuras tiko izgāju, tikai tagad noprotu kādēļ tas ir Nakts Institūts, tas gluži vienkārši ir pilns ar tumsības auru un neizteiktiem noslēpumiem, kas klusu duss tā stūros. Ēka ir milzīga un vairāk atgādina greznu pili no Viktorijas laikmeta. Ēka ir veidota no smalka, nepierasta melna marmora, to rotā lieli, tonēti logi, kurus apjož smalki, zelta rakstiem rotāti rāmji.

- Varbūt visi vēl ir stundās. - aiz manis atskan klusa Melvina balss, kas liek man nepamatoti salēkties.

- Vairs nekad tā nedari. - stingri norūcu un palūkodamās uz abām pusēm, klusi dodos uz priekšu.

- Bet kādēļ neviena nav? - zēns apmulsis atkārtoti jautā. Viņa glītajā sejā pazib neviltots mulsums. - Tas nav pareizi. Ir jābūt vismaz kaut kam, kas aizsargā šo Institūtu un aptur tādus bēgļus kā mēs. -

- Klusu. - sadzirdējusi kādus soļus, piespiežu plaukstu pie Melvina smalki veidotās mutes un ieklausos. Aizturētais elpas mutulis pazūd sasalušajā gaisā. Netālu no mums kāds sper klusus, nenoteiktus soļus. Zem gājēja zolēm skan sasalusī zeme. Es nedzirdu ne elpu, ne sirdspukstus, kas liecina to, ka tas ir jau pilnīgi pārvērties vampīrs. Dīvaini, ka tagad spēju dzirdēt tik labi. Visi mani muskuļi saspringst, kad dzirdu, ka soļi tuvojās. No melnās marmora sienas izirst flaneļa kreklā un armijas zābakos tērpies vīrieša stāvs. Viņa zobos ir cigarete, kas uz sejas laiž sārtu gaismu, atsedzot stingrus žokļa kaulus un nekārtīgus bārdas rugājus. Kad mūsu skatieni sastopās, vīrieša asins sarkanās acis ieplešās un tas ir stimuls man.

- Skrien. - saspringti nočukstu un pagriežoties velku zēnu sev līdzi. - Melvin, skrien. -