Elpa. ~4~4

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elpa-3/725270




~ ~ ~




- Šī būs jūsu kopīgā istaba. - mūs nemaz neiepazīstinādama, Kēra iestumj mani un rudo zēnu kādā tumšu krāsu tonētā istabā un steidzīgi sniegdama katram ātru smaidu nosaka. - Ceru, tas nesagādās nekādas neērtības un jūs atradīsiet kopīgu valodu. - slepus uzmetu skatienu savam jaunajam istabas biedram. Viņš ir nolaidis skatienu un šķiet, ir uz robežas no pilnīga lūzuma. Arī viņa smalki veidotais augums veic klusas, saraustītas izelpas tumšajā gaisā, un līdzīgi man, arī viņa seja ir pilnīgi nocietināta. Bet es saprotu, arī es jūtos sagrauta. Katrs solis ko veicu, ir citāds, katra kustība šķiet savādāka. Tā neesmu es. Man nepieder šis tukšums, kas klusi plešās pakrūtē. - Piedodiet, man nav daudz laika. - sieviete steidzīgi nosaka un ignorēdama mūsu sagrautos skatienus, smaidot iespiež rudā zēna rokās milzīgi biezu, brūnos ādas vākos iesietu grāmatu. - Šī grāmata atbildēs uz visiem jūsu jautājumiem par topošo vampīru pārvērtībām, fizikālām, iedzimtām un nozīmīgām īpašībām un dažādām neprognozējamām īpatnībām. Otrajā daļā ir viss, kas jums ir jāzin par Nakts Institūtu, tā vēsturi, iedalījumiem un nodarbībām. -

- Kādas pārvērtības? - sašutusi nosēcu, un mēmi veros Kērā, kura steidzīgi pasmaida un tieši mūsu acu priekšā aizcērt durvis, nepieklājīgi apslāpēdama manu jautājumu. Līdz ar durvju aiztaisīšanos, mēs paliekam divatā, ļaujot uz pleciem nogulties smagai tumsai.

Pat vārdos nespēju aprakstīt to, ko jūtu. Šķiet, vairs nav pilnīgi nekā, kas noturētu mani pie dzīvības. Ir tikai tumsa un izmisums. Mūsu augumi gandrīz nemanāmi saskarās, bet mēs viens otru neievērojam un katrs peldam savā bezdibenī.

Elpot ir grūti.

Ķermenis trīs.

Šīs emocijas ir tik īstas. Šķiet, bailēm spēju pieskārties ar pašiem pirkstu galiem. Mūsu saraustītās izelpas tukšajā gaisā dejo vārdos neizsakāmas dejas. Klusums sabiezē.

- Taču saki kaut ko. - nepalūkodamās uz zēnu, skaļi nosaku. Vārdi neskan kā pavēle, bet kā lūgums, kas izšķirtu pilnīgi visu.

Viņa balss atskan tikai pēc mirkļa. - Piedod. - vārds klusi iekrāso tumsu.

- Par ko? - apmulsusi pagriežos un sastopos ar tumsā mirdzošo, bālo zēna seju un asins sarkanajām acīm.

- Es jūtos vainīgs. - viņš klusi nosaka. - Dēļ manis tu esi tāda. Es zinu, ka izklausos bezgala stulbi, bet man ir ļoti žēl. Tik ļoti žēl. - viņa vārdi liek ādai pārskriet dīvainām trīsām.

- Man arī ir žēl. -

- Es tagad esmu briesmonis. - nokāris galvu, viņš saka, šķiet vairāk pats sev, ne man. - Tu esi briesmone. Mēs vairs nekad nepamodīsimies mēs paši. Mums vairs nekad nebūs dvēseles. -

- Zinu. -

- Vai zini kāds ir mūsu pienākums? - paceldams skatienu, zēns klusi nopūšās. Mans neizpratnes pilnais skatiens, liek viņam dzenājot tumsu turpināt. - Mums ir jāatriebjās viņam. Tam cilvēkam, kurš mūs pārvēta. - acu priekšā pazib tumsas ieskautais, melnais tēls un asinis, kas neko nemanot pil no viņa lūpas kaktiņa. Notrīsu, censdamās nokratīt nepatīkamo, aptraipīto sajūtu. - Lai cik tas būtu grūti, mums ir jāatbrīvo mūsu sirdsapziņa un dvēsele. -

- Labi. - atbildu un vēroju, kā zēna tumsas ieņemtajās acīs nozib neapveltīta uguntiņa.

- Melvins. - viņš klusāk par čukstu nosaka. - Mani sauc Melvins. -

- Labi, Melvin. -

- Labi. -

Ar šiem vārdiem, mēs nemanot uzsākam kaut ko brīvu. Gluži kā migla, kas paceļās virs koku galotnēm, mēs atbrīvojam kaut ko dziļi sirdī aizturētu. Manas sāpes pārvēršās par cerībām, kuras ir jānotur. Es esmu mainījusies, bet pazust vairs nedrīkst. Ir jāveido jauna, labāka pasaule. Ar kļūdām, sāpēm un tukšumu, rodās tas, ko sauc par ticību.

Es gribu dzīvot. Kaut arī mana sirds vairs nepukst, manī vēl ir cerība. Es esmu pazaudējusi visu, bet ir jāsāk krāt no jauna. Jāatrod tas, kas sirdij liek ietrīsēties neapvaldītās gaidās un jācer, ka pietiks, lai izdzīvotu savās atmiņās.