Čaviņa! Superīsa nodaļa, lai nav aplam ilgi jāgaida. Tagad rakstu turpinājumu.
Lauskas
-Tēt! – nometos zemē, spalgi iespiegdamās. Tētis guļ uz zemes, raustīdamies krampjos un kampdams pēc gaisa.
-Tēti! – iesaucos vēlreiz, Sems apstulbis metas palīdzēt, taču tēta ķermenis tiek ar joni aizrauts projām. Spēcīgs šoka un baiļu vilnis pārskalojas man pāri. Māju piepilda skaļi un ļauni smiekli.
Metos tētim pakaļ, kas tiek rauts pāri otrā stāva gaitenim. Viņa istabas durvis ar joni atraujas vaļā. Sems cenšas saķert tēta rokas, taču tēti ierauj iekšā istabā. Viņu svaida kā tādu lupatu lelli.
-Mammu beidz! – es kliedzu pilnā balsī.
Lai pastāsta savu lielo noslēpumu! – balss manā galvā auro pretī.
-Mammu, lūdzu, izbeidz! – kliedzu, vērodama, kā tētis ķer pie sirds, viņam pār lūpām nāk tikai vāri kunkstieni. Es neredzu, kas velk viņu pa grīdu, taču es jūtu saspīlējumu gaisā, kas valda visā istabā, tādas kā elektriskas dzirkstis.
Viens moments. Kliedziens. Pēkšņi mana pasaule apstājas. Tētis tiek parauts gaisā un ar pārcilvēcisku spēku izmests caur logu. Stikli šķīst uz visām pusēm. Vienā mirklī pasaule sagriežas asiņaina. Acīs duras nevaldāmas sāpes. Stikli ir man acīs.
Es dzirdu, kā kliedzu, taču nespēju to saprast. Zinu, ka mežonīgi raudu un krītu gar zemi pirkstos spiezdama stikla lauskas, taču es to nejūtu. It kā es būtu citā realitātē. Sapnis? Nē. Viss ko redzu - asinis. Telpu piepilda mežonīgi un asinskāri smiekli, kas liek zemoties visiem pārējiem.
Zinu, ka mani saķer Sema rokas, viņš kaut ko kliedz, taču es nesaprotu, es nejūtu viņa pieskārienus. Mana pasaule satumst ar vien vairāk, tā paliek no sarkanas, purpursarkanā, tad tā paliek vienkārši melna.
Kāds kliedz, taču es neapjēdzu, kas kliedz. Kāds smejas – mamma. Viņu es vienmēr atpazīšu.
Čušs...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-49/640907
