Nu re! Arī otra!
Tumsa ir tikai sākums
Caur sāpēm un ciešanām mēs taču atklājam sevi. Vai arī es smagi maldos? Tikai vientulībā un tumsā mēs pazaudējam sevi. Vai arī par šo domu es maldos? Varbūt mēs tumsā, tieši otrādāk, atrodam sevi?
Zinu, ka atkal pamodīšos slimnīcā, taču šoreiz es neatveru acis. Es tās gluži vienkārši nevaru atvērt.
Lēnām paceļu roku, lai pārbaudītu, kas sedz manas acis, jo jūtu uz tām kaut ko pārklātu.
-Nevajag, - maiga roka satver manu delnu, jūtu, kā kāda lūpas tai pieskaras, un atskan lūdzoši čuksti, - lūdzu, nevajag.
-Sem? – ar pūlēm izmoku, juzdama, ka mana mute ir sausa, un mēle līp pie aukslējām.
-Jā. Tev droši vien gribas ūdeni, - tas skan vairāk kā secinājums, un jūtu pie mutes piespiežamies salmiņu. Cenšos pacelt galvu, bet tā sāk pulsēt sāpēs. Atmetu pūlēm ar roku un sūcu vēso ūdeni, ļaudama, lai tas samitrina mēli, kas bija pārvērtusies tik asa kā kaķim.
-Sem?
-Nu?
-Kas ir ar manām acīm? – jautāju, vārdi skan gan vairāk kā šļupsti. Taču jautājumam neseko atbilde. Klusums bija spalgs un griezīgs kā pirms negaisa.
-Sem? – jautāju. Klusums.
-Sem! Runā taču! – iekliedzos, bet tas skan kā greizs spiedziens.
-Stikli ir neatgriezeniski bojājuši tavas acis. Ak, diez, Ketrīn, - vārdi pār viņa lūpām nāk kā smagi akmeņi. Dzirdu slāpētus šņukstus.
Es vairs neredzēšu? Ieslēgta lielā tumsas kastē, kur esmu tikai es pati. Acis sūrst, taču sāpes ir trulas dēļ pretsāpju zālēm.
-Un tētis, kas ir ar viņu? – satraukta jautāju, atcerēdamās, kā viņš izkrīt cauri otrā stāva logam.
-Bezsamaņā, - Sems nočukst, nevēlēdamies mani sāpināt vēl vairāk. Man tagad acu priekšā stāv tēta baiļpilnās acis pirms trieciena. Viņš beidzot saprata, taču bija jau par vēlu. Mums visiem ir jau par vēlu.
-Cik ilgi es te jau esmu? – jautāju. Mana balss skan neierasti salti kā džinkstošs ledus gabaliņš, atsizdamies pret zemi atkal un atkal.
-Ir pagājusi aptuveni diennakts. Ketrīn, man tik ļoti žēl, - Sems iekunkstas. Viņam žēl manis vairāk nekā man pašai. Paceļu kreiso roku, cenzdamās pieskarties viņa sejai, taču tā bezmērķīgi tver tikai gaisu, līdz Sems to satver un piespiež savam vaigam. Jūtu zem pirkstiem mirkstam karstas asaras.
-Neraudi, - čukstu.
-Man vajadzēja tevi aizsargāt, man vajadzēja tev nostāties priekšā, man vajadzēja dabūt visus tos stiklus, - Sems saka, maigi aizskardams rētiņas uz plaukstas, kurās biju sažņaugusi stiklus.
-Nevaino sevi. Mēs zinām, kas ir vainīga, - es saku, nebūdama pārliecināta – es vai māte?
Jūtu viņa lūpas pieskardamies manējām ar tādu vieglumu, it kā viņš skūpstītu pieneņu pūkas, baidīdamies, ka tās aizlidos pa gaisu, izjaucot pūkaino, balto bumbuli.
-Nenovaldījies? – čukstu.
-Nē, - Sems kaunīgi atsaka.
-Pieliecies vēlreiz, - saku, alkdama pēc mierinājuma, pēc kāda stariņa laimes.
Mana roka šoreiz nekļūdīgi ievijas viņa matos, velku puisi sev ciešāk klāt, man nepieciešama laime, kas aizēnotu visu slikto.
Lielais, pretīgais noslēpums... – manā galvā tomēr ielaužas mātes balss.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-50/641136
