Čaviņa, svētdienā. Jauna nodaļa, kas ved pie jauniem notikumiem.
P.S. Turpinājums rīt. 
Pārsteigums
Viņi kauc, viņi man seko, viņiem sāp. Mirušie vaid pēc neizdzīvotās dzīves. Tie nesaprot, kāpēc tā pārtrūka. Viņu acu priekšā rēgojas tikai mana seja. Viņi gaida, kad es tos atbrīvošu, kad es tiem paskaidrošu. Tie neļauj man mirt, tie kauc un gaida. Tie nesaprot.
Palīdzi...
Smaga vilšanās pārņem manu prātu, kad jūtu, ka mostos.
-Ketrīn? – dzirdu, ka rūgtuma pilna balss sauc manu vārdu. Paveru acis šaurā spraudziņā – tētis. Ap viņa acīm rēgojas zili riņķi, plaksti ir sapampuši, mati izspūruši.
-Kas tev bija prātā? – viņš maigi, bet pārmetoši jautā. Klusēju. Man acīs sakāpj asaras, ka atkal neizdevās, ka atkal man būs pie viņas jāatgriežas, ka atkal sāpēs. Man visu laiku būs jādzīvo ar mirušo dvēseļu nepiepildītajiem sapņiem.
-Ārsti teica, kad tu pamodīsies, varēsim doties mājās. Zāles vēl nepaspēja nodarīt lielus postījumus, patiesībā, lielu daļu tu biji izvēmusi, - tētis nosaka. Mani pārņem stulba nolemtības sajūta. Es vairs nezinu, kā rīkoties.
Mani atvieno no sistēmām, saģērbjos. To visu atceros kā caur miglu, kad jau sēžam mašīnā. Laiks ārā ir apmācies, izskatās, ka līs. Man ir vienalga. Tukšs trulums un griezīgas sāpes krūtīs.
-Kas notiks ar Prūvera mammu? – iejautājos.
-Kā tu to domā?
-Nu, Prūvers taču nositās, izleca no sava dzīvokļa.
-Kā tu par viņu zini? – tētis neticīgi pajautā.
-Es tur biju, - atsaku.
-Tu biji mājās, - viņš iebilst.
-Es liku viņu nogalināt, - ar rūgtumu balsī nosaku.
-Nerunā muļķības, tā bija pašnāvība, nekādu ielaušanās pēdu, - tētis viegli iesmejas.
-Kas notiks ar Prūvera māti? Viņa taču ir veca, slima sieviete, - pārjautāju, es tomēr esmu atbildīga par viņu.
-Aprūpes namā, - viņš atsaka.
-Skaidrs.
-Kāpēc tu dzēri tās zāles?
-Tu jau zini, ko es atbildēšu, - attraucu. Viņš zina, taču katru reizi jautā, it kā gaidīdams citu atbildi. Šķiet, ka pusaudžu depresija viņu apmierinātu labāk.
-Zinu. Un es nezinu, ko man ar tevi darīt, - tētis nopūšas.
-Varbūt notici? – sarkastiski pavīpsnāju.
-Tava īstā mamma ir dzīva un vakar devās uz savām īstajām mājām, tā kā – es nevaru tev noticēt, piedod, - viņš parausta plecus, vairāk koncentrēdamies uz ceļu.
-Nesaki, ka nekad neesi jutis viņas klātbūtni, - attraucu. Tētis klusē, kas rada manī aizdomas.
Kad esmu jau pie mājas ieejas durvīm, tētis ierunājas, - Tevi gaida pārsteigums, es domāju, ka tev tas nāks par labu.
Es nesteidzos atvērt durvis, jo mani jau laikam nekas nevar pārsteigt. Drūmā noskaņojumā atveru durvis un dodos uz savu istabu. Pie savām durvīm pamanu, ka neremontētās istabas durvis ir pavērtas nelielā spraudziņā. Tās parasti bija aizslēgtas.
Uzmanīgi piegāju pie tām, paverot plašāk spraudziņu. Vienā mirklī es atrados siltās skavās un spēcīgu sirds pukstu varā.
-Kā es biju noilgojies, - viņš čukstēja man ausī.
-Tiešām? – šņukstot jautāju.
-Kāpēc tu raudi? – Sems saņēma manu seju plaukstās un skatījās uz mani ar savām tumši pelēkajām acīm. Tukšumā, kas mita krūtīs, sāka plivināties tauriņi. Tie sāka spurgt vēl nevaldāmāk, kad puiša lūpas piespiedās manējām. Instinktīvi pavēru tās plašāk, ļaudamās viņa garšai. Sems noskūpstīja visas asaras man no sejas.
-Dēļ visa, - nočukstu, noskūpstot puiša kakla bedrīti. Saldkāri atkal atrodu viņa lūpas, juzdama, cik cieši viņa rokas ir apvijušās man apkārt.
-Kkhmm, - dzirdu, kā tētis man aiz muguras nokremšļojas. Strauji atraujos no Sema, piesarkdama kā biete.
-Es ceru tu neiebilsti, ka Sems te dzīvos, - tētim uz lūpām rotājas smaids.
-Dzīvos? – neticībā pārjautāju.
-Kā redzi, kamēr tu biji slimnīcā, es pazvanīju Semam, un mēs ātri izremontējām istabu. Sems ir manā aizbildniecībā, bet ne kā audžu dēls. Domāju, ka tev tas varētu patikt, - tētis uz Semu skatās ar dīvainu greizsirdību. Es nedomājot apķeros tētim ap kaklu. Tas ir vislabākais, kas ar mani ir noticis pēdējo mēnešu laikā. Nespēju noticēt, ka viņi pa diennakti izremontēja istabu.
-Paldies, - caur asarām nosaku.
-Nav par ko, zaķēn, - tētis noskūpsta mani uz pieres, atstājot mani un Semu divatā. Istaba izskatās tiešām jauki – pelēkas tapetes, jauna gulta, paklājs, silti samta aizkari un Sems. Galvenais skaistums visā istabā bija Sems.
Pie durvīm kaut kas skrapšķinās.
-Šķiet, ka kāds pēc tevis sailgojies, - nosaku un atveru durvis.
Taču tā nav Tesla...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elles-erkski-48/640896
