Niknums
Netaisos kaut kāda vīrieša dēļ, kas nespēj neko normāli paskaidrot, novērsties no sava darba. Noslaukot asaras, kas tomēr mani pievīla, jo parādījās, pievērsos darbam.
Sandis rīt ieradīsies un vēlēsies dzirdēt labāko bildinājuma variantu un es to viņam sniegšu. Man tikai jāiedomājas, kā es vēlētos, lai mani bildina. Kādas sajūtas bildinājumam jāizraisa?
Kāds jau atkal klauvēja pie durvīm.
- Es gribēju atvainoties, - Zane kautrīgi bilda, - Bet tu no rīta izskatījies tik laimīga un man likās, ka ar Kasparu esat kopā.
- Es pati esmu vainīga, - pieņēmu atvainošanos, - Nevajadzēja mums ar Kasparu toreiz tēlot pārīti, tad arī nebūtu pārpratumu.
- Tas jūs ar Kasparu tiešām neesat kopā! - Zane izskatījās vīlusies.
- Nē, - godīgi atbildēju, - Viņš ir tikai labs draugs.
- Bet tu tiešām šorīt staroji, - kārtējais kompliments no Zanes puses.
- Paldies, - pasmaidot atteicu, - Vai ir kādas jaunas idejas saderināšanās jautājumā?
- Mēs ar Dāvi aktīvi strādājam, - Zane atteica.
- Sarunājam, ka rīt deviņos noturēsim sanāksmi šajā jautājumā, - ierosināju.
- Pateikšu Dāvim, - Zane noteica un devās prom.
Pulkstenis bija četri. Nolēmu, ka darbu turpināšu mājās. Nevēlējos šodien kopā ar Andri beigt darbu.
- Anna? – jau saģērbusies, stāvēju pie Annas galda.
- Kas ar tevi notiek? – viņa noraizējusies uzlūkoja mani.
- Es darbu ņemu līdzi uz mājām, - atteicu, - Man vajag pastaigāties, lai domas labāk raisītos.
- Ar tevi viss kārtībā? – es nebiju pārliecinājusi Annu par pretējo.
- Būs, - klusi atteicu vāji pasmaidot un devos prom no ofisa.
Ārā bija vēss, kā jau rudenī. Tomēr nolēmu neiet uzreiz uz mājām, izmetīšu kādu līkumu, lai izvēdinātu galvu. Devos uz Bastejkalnu.
Kad biju jau nonākusi netālu no mērķa mani apstādināja kāda balss.
- Elizabete? – runātāja bija kāda skaista, slaida sieviete. Viņas zilās acis raudzījās manī, bet blondās cirtas vējā plīvoja.
- Es jūs pazīstu? – centos atcerēties, kur esmu viņu redzējusi. Tomēr man tas neizdevās.
- Esmu Kitija? – viņa pašpārliecināti teica, - Andris man nesen zvanīja.
- Un ko jūs vēlaties no manis? – jutos nikna par šīs sievietes nekaunību.
- Parunāties, - Kitijas tonis nebija mainījies.
- Kāpēc jūs domājat, ka vēlos ar jums runāt? – griezos jau prom, jo tiešām nevēlējos iepazīties ar šo sievieti.
- Tu liksi mierā Andri? – viņa man sekoja.
- Es viņu neturu, - atteicu.
- Bet viņš attaisnojas, ka jums kaut kas ir, - Kitija jau kļuva kaitinoša, - Es vēlos viņu atgūt un es neatkāpšos.
- Bet kāpēc tu nāc pie manis? – dusmas nāca uz āru, - Ej pie sava mīļotā vīrieša un stāsti to viņam.
- Viņš ir ietiepīgs, - Kitija vēsi paskaidroja.
- Un kā es tev varu palīdzēt? – nesapratu šo sievieti.
- Tu varētu viņam pateikt, ka jums viss cauri? – Kitija ierosināja.
- Klausies, - pagriezusies veltīju viņai dusmīgu skatienu, - Ja tu viņu gribi, tad pati tiec galā. Šeit nav bērnudārzs un attiecības kārtojiet paši. Lieciet mani mierā! Un neiedomājies man vēl kādreiz kaut ko rakstīt vai uzrunāt! Aizmirsti, kur dzīvoju!
Pagriezos uz devos mājās. Tas jau bija par daudz!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-48dala/636673
