Izvēle
Ieejot dzīvoklī uzreiz devos vannas istabas virzienā. Pagriezu ūdeni, lai tas piepilda vannu, kamēr noģērbjos un nolieku mantas.
Iezvanījās telefons, displejā redzēju, ka zvanītājs bija Andris, bet man nebija nemazākās vēlēšanās ar viņu šobrīd runāt. Uzliku klusumu un nometu telefonu malā.
Paņemot līdzi kādu banālu romānu ar laimīgām beigām, devos izbaudīt putu vannu. Es nespēju nosēdēt vannā ilgi, ja vien līdzi nepaņemu kādu grāmatu.
Biju pilnīgi pārņemta ar lasīšanu un jutu, ka ūdens paliek vēss. Atkal dzirdēju zvanīšanos, šoreiz kāds uzstājīgi zvanīja pie durvīm. Negribīgi noliku grāmatu malā un aptinoties dvielī, devos durvju virzienā. Paverot nelielu šķirbu, redzēju ziedu klēpi.
- Tu mani ielaidīsi? - balss bija atvainošanās pilna.
- Nezinu vai tā būtu laba doma, - godīgi atteicu.
- Mums jāparunā, - Andris palika uzstājīgāks.
- Tu tiešām arī runāsi? – neticīgi centos aiz ziedu klēpja pamanīt viņa acis.
- Vismaz mēģināšu, - Andris solījās.
Pavēru durvis un ļāvu viņam ienākt iekšā.
- Tās tev, - sniedzot man ziedus piebilda Andris, viņa acis nopētīja manu mitru augumu.
- Kas tev Kitija zvanīja un pastāstīja par mūsu tikšanos, - nedomājot izgrūdu.
- Tu viņu satiki? – laikam tomēr Kitija nebija viņam zvanījusi.
- Viņa mani izsekoja, - cik vien mierīgi varēju, teicu, kaut gan nebija patīkami apzināties, ka Andra bijusī ne tikai izseko, bet pat zina, kur dzīvoju.
- Kad tas bija? Ko viņa gribēja? – Andris kļuva nikns, ka nespējis ko tādu novērst. Viņš nebija nikns uz mani, bet uz savu bijušo.
- Tas notika pirms pāris stundām un viņa vēlējās, lai tev pasaku, ka starp mums viss cauri, - skatījos Andra brūnajās acīs un vēroju viņa reakciju, - Tu negribot atgriezties pie viņas, jo tev esot es! Kas tad īsti tev bija ar viņu? Un kas priekš tevis esmu es? – iekšējais uztraukums un nemiers manī pieņēmās spēkā.
- Varbūt varam iedzert tēju? – Andris ierosināja, pirms turpināja sarunu.
Devāmies uz virtuvi un uzliku vārīties ūdeni. Ūdens burbuļošana lieliski attēloja manu iekšējo uztraukumu, arī es vārījos dusmās par to, ka neko nesapratu.
- Ar Kitiju iepazinos pirms četriem gadiem, - Andris negaidot, kad tēja būs gatava, iesāka stāstīt, - Sākumā mēs vienkārši atpūtāmies kopā, vēlāk sākās veidoties kaut kas nopietnāks. Kad izlēmu veidot savu biznesu, mēs jau skaitījāmies pāris. Biju tik ļoti aizrāvies ar darbu, ka attiecībām nebija laika. Kitijai tas nepatika, viņa uzstāja, lai veltu viņai laiku, bet es to nedarīju. Šī iemesla dēļ Kitija sāka izklaidēties ārpus mājas. Pat nepamanīju kā mūsu attiecības izirst. Kad viņa atnāca un paziņoja, ka aiziet, es neapturēju viņu. Man bija tik daudz papīru jākārto saistībā ar uzņēmumu, ka nebija laika domāt par viņu. Es pamatīgi aizvainoju viņas pašlepnumu. Zinu, ka tikai es un mans darbs bija vainīgs pie mūsu šķiršanās .. bet man likās, kad būšu uzsācis biznesu, atvainošos viņai un viss būs kā agrāk tikai tad es iepazinos ar tevi ..
Andris lūkojās manī. Viņš nezināja kā uztveršu patiesību.
- Bet kāpēc viņa pārdomāja un atkal vēlas būt kopā? – nesapratu.
- Viņa man piezvanīja un paziņoja, ka piedodot man un, ka ilgojas, - Andris turpināja stāstīt, - Viņa esot redzējusi mani un sapratusi, ka nespēj bez manis. Es viņai skaidroju, ka man tagad esi tu un atvainojos viņai par visu, kas bijis, bet es nevēlos atgriezties pie aizgājušā.
- Tev vēl ir jūtas pret viņu? – šis jautājums mani tirdīja kopš uzzināju par Kitiju.
- Man šķiet, ka nav, - viņš tomēr mani nepārliecināja.
- Es vēlētos palikt viena, - klusi atteicu, jo kamols kaklā jau kāpa uz augšu.
- Beta .. – Andris vēlējās ko teikt.
- Arī tev vajag padomāt, - pārtraucu viņu, - Tikai tad, kad būsi pārliecināts, tad nāc pie manis runāt. Es neturpināšu attiecības, ja starp mums stāvēs vēl kāda ..
- Bet .. – Andris atkal jau vēlējās iebilst.
- Parunāsim citu dienu, - lūdzoši raudzījos viņā.
- Tu man neesi vienaldzīga, - jau ejot prom noteica Andris, - Tikai atceries to, ka tu man neesi vienaldzīga!
Aizveroties durvīm, ļāvu asarām vaļu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-49dala/636724
