Pirmdiena
Beidzot jūtos kā cilvēks. Nav iekšēju pārmetumu, ka iepriekšējā naktī esmu kādu pavedinājusi, nav arī jāmokās ar nenormālām galvassāpēm. Tiešām lieliska sajūta. Biežāk jānovērtē rīti, kad varu sev neko nepārmest par iepriekšējā dienā paveikto. Izstaipoties jutos savādi. Es taču aizgāju gulēt kaila. Būs biežāk tā jādara. Vismaz no rīta uzreiz var ģērbties un doties uz darbu.
Tātad Grīns ir mani jau aizmirsis? Tā taču viņš pats teica. Iekšēji gribēju tomēr to pārbaudīt, tāpēc uzvilku savu pieguļošu zilo kleitiņu, kas ir nedaudz virs celīšiem, bet ar pietiekami dziļu dekoltē, lai piesaistītu pretējā dzimuma skatienus. Šodien nolēmu nedaudz ieveidot savus matus, nelielas lokas matu galos. Uzkrāsojot kosmētiku un iesmaržinoties biju gatava dzert rīta kafiju, ko nopirkšu pa ceļam uz darbu.
Somā ieliku savas zilās kurpes un uzvelkot rudens zābakus uz papēdīša un mētelīti biju gatava sākt jaunu darba nedēļu.
Narvesen kafija tomēr ir vislabākā, dzerot pirmos malkus kārtējo reizi secināju.
Pieejot pie smagajām ozolkoka durvīm, man vēderā viss sagriezās. Es tomēr uztraucos par šo tikšanos.
- Labrīt, - atverot durvis, man pretī raudzījās divas laimīgas meitenes. Šķiet Zane ir arī apzinīga, jo ieradusies pirms manis. Gluži kā es savā pirmajā darba dienā. Šī atklāsme man lika pasmaidīt.
- Labrīt, - atteicu un devos novilkt savu mēteli, kā arī pārvilkt apavus.
Atgriežoties abas meitenes bija pārsteigtas.
- Tev šodien kādi svētki? – jautāja Anna jau meklējot manus dokumentus, lai pārliecinātos, ka tiešām nav palaidusi garām manu dzimšanas dienu.
- Nē, taču, - mierīgi atbildēju, - Vienkārši ievēroju priekšnieka vēlmi sievietēm būt sievišķīgām. Es taču tāda esmu? – apgriežoties ap savu asi jautāju.
- Tu noteikti tāda esi, - Zane piekrītoši pamāja.
- Sieviešu sarunas jau no paša rīta, - durvīs parādījās Dāvis un bija nedaudz sabozies.
- Par agru esi pamodies? – atteicu, - Noģērbies un nāc uz manu kabinetu. Mēs ar Zani tevi tur gaidīsim. Mums ir pirmais līgums un jāķeras pie darba.
- Nopietni? – Dāvis izskatījās pārsteigts, - Mums jau pirmais pasākums?
- Mhm, - piekrītoši pamāju, - Bet sīkumus izrunāsim pie manis, - piebildu un devos kabineta virzienā. Zane man sekoja.
- Kā tu vakar no rīta juties? – Zane klusi jautāja, kad bijām jau kabinetā, - Man bija drausmīgas paģiras, - viņa atzinās.
- Nemaz nerunā, - pasmaidīju, - Šķiet tikai šodien atkal jūtos kā cilvēks.
Mēs abas iesmējāmies. Dāvis ienākot kabinetā mūs nopētīja un īsti nesaprata, par ko mēs smejamies.
- Neuztraucies, - vēl joprojām smaidot teicu, - Mēs neaprunājām tevi. Ir vēl jautrākas lietas par ko pasmieties.
Dāvis nedaudz samulsa, bet tad ķērāmies pie darba. Es abus iepazīstināju ar jauno līgumu tik, cik viņiem bija nepieciešams zināt. Izstāstīju par klientu vēlmēm un savas idejas to realizēšanai. Līdz trešdienai mums viss ir jāizdomā, lai varam klientiem rādīt reālas idejas ar izmaksām un viņi varēs izlemt, ko vēlas.
Iztraucēja telefona zvans.
- Es tūlīt, - teicu Zanei un Dāvim un pacēlu telefonu, - Jā, lūdzu.
- Vari ienākt uz piecām minūtēm, - kurš gan cits man varētu zvanīt, iekšēji nodomāju dzirdot Grīna balsi. Manī viss sagriezās.
- Jau nāku, - atteicu un noliku telefonu, - Priekšnieks sauc, - noteicu un devos uz blakus kabinetu ..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-30dala/635661
