Topošā vīramāte
- Elizabete? – Andra mamma, klusi pieklauvējot pie durvīm, gaidīja manu uzaicinājumu ienākt.
- Jā, lūdzu, - joprojām biju bezspēcīga un vāja, tomēr centos pieklājīgi pasmaidīt.
- Piedod man lūdzu, - pirmo reizi redzēju viņas acīs asaras. Viņa nebija gulējusi un asaras ritēja pār vaigiem aumaļām, - Piedod, ka man, vecai raganai, vajadzēja redzēt ko tādu, lai saprastu, ka jūs tiešām viens otru mīlat, - viņa atvainojās no visas sirds.
- Tagad jau viss kārtībā, - centos nomierināt savu topošo vīramāti.
- Es nekad nebiju redzējusi savu dēlu tik sagrautu, - viņa atzinās, - Redzot, ka tu krīti, Andris vienkārši lidoja pāri istabai, nespējot apturēt kritienu. Viņa acīs tādas šausmas es nebiju redzējusi. Un tas naids, ko viņš veltīja man, bailēs, ka var jūs pazaudēt, - Andra mamma nedaudz aizelsusies turpināja stāstīt, - Šķiet šo skatienu es neaizmirsīšu.
- Bet Andris jūs mīl, - teicu mierinājumam.
- Es zinu, ka viņš mani mīl, - Andra mamma nopūtās, - Un es viņam ne brīdi neesmu pārmetusi kaut ko par man veltīto skatienu. Es biju to pelnījusi. Es vienkārši neticēju, ka jūsu jūtas ir patiesas. Nekad Andri ar nevienu citu sievieti nebiju redzējusi kopā tik laimīgu, tikai nevēlējos to atzīt. Kitijas stāsti par tavu mantkārību tikai pastiprināja manu neticību. Tomēr manam dēlam pietiek, ka tu esi vienkārši blakus un viņš staro. Ja ar tevi vai mazuļiem kaut kas notiktu, viņš tiktu sagrauts.
- Bet viss ir kārtībā, - atgādināju silti pasmaidot.
- Tāpēc, ka gan tu, gan mazie nevēlas pakļauties vecu sievu iegribām un cīnās pret tādām kā es, - Andra mamma arī beidzot pasmaidīja, - Man prieks, ka jūs esat tik spītīgi. Manam dēlam noteikti nebūs garlaicīgi ar jums. Ceru, ka tās būs meitenes un abas tādas pašas kā tu, tad mans dēls dabūs papūlēties, lai izpatiktu jums.
- Man jau arī liekas, ka tās būs meitenes, - pirmo reiz savas aizdomas izteicu kādam skaļi, - Manī ir tāda neaprakstāma sajūta.
- Šo sajūtu sauc par mātes intuīciju, - Andra mamma noglāstot manas rokas noteica.
- Apsoliet, ka dosieties izgulēties, - lūdzoši raudzījos viņā, - Jūs izskatāties nogurusi.
- Ja vien tu esi man piedevusi, tad varēšu mierīgi gulēt, - Andra mamma vēlreiz paskatījās manī un gaidīja manu apstiprinošo atbildi.
- Es esmu un mazulītes arī, - smaidot noteicu, - Pasveiciniet arī vectētiņu, - piebildu.
- Atā, - mazliet bailīgu, bet negaidīti viņa mani noskūpstīja uz pieres pirms devās prom. Jutos apmulsusi, tomēr laimīga, ka viss nokārtojies.
- Jūs izrunājāties? – Andris jau bija atgriezies.
- Mhm .. – piekrītoši nomurmināju.
- Iesim abi pagulēt, Andris ierosināja un uzmanīgi apgūlās man blakus. Gulta nebija paredzēta divām personām, tomēr es jutos daudz drošāk un labāk, kad sajutu sava topošā vīra apskāvienu.
Beidzot manī valdīja iekšējs miers, jo saspīlētās attiecības ar Andra mammu bija nokārtojušās un es zināju, ka esmu uzņemta viņu ģimenē.
Andris maigi glāstīja manu punci un skūpstīja kaklu tā lēnām iemidzinot mani. Es ļāvos viņa rūpēm un iegrimu saldā miegā, zinot, ka mani sargā.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Elizabete-109dala/639924
