Pavisam nesen man bija tāds dīvains atgadijums, kurā es izlēmu padalīties ar jums, jo tas mani diezgan nobiedēja.
Varu derēt, ka daudziem ir gadijušies tādi notikumi, tapēc droši rakstiet man vēstulēs kādi, tad varbūt no jūsu stāstiem uztaisīšu nākamo daļu, ja būs daudz atsauksmes un daudzi stāsti no jūsu puses.
Vienu dienu es biju pārāk ilgi aizsēdējusies pie māsa, tā nu vajadzēja doties mājās gandrīz tumsā. Man parasti nepatīk staigāt naktī tik lielus ceļa gabalus, bet ne jau dēļ tā, ka man bail, bet vienkārši tāda nepatika, ka neko neredzu.
Iet man vajadzēja četrus kilometrus. Tā nu gāju un tiku līdz jaunuzliktajam asvaltam uz vecā lauku ceļa. Pa cik man austiņu nebij, mūziku klausijos skaļi. Caur mūziku, es izdzirdēju čaboņu pļavā. Nodomāju, ka ma tikai nogļukoja un gāju tālāk.
Tiku līdz ceļam, kur vēl nebij uzlikts asvalts un tur jau es atkal no pļavas dzirdēju čaboņu, itkā kāds tur pakustētos un gaidītu. Tad jau man palika nedaudz bail un es pieliku soli.
Nākamajā reizē, es jau jutu sev kaut ko aiz muguras, ne pa jokam izbijos un strauji apgriezos. Aizmugurē neviena nebij. Nezinu, ko biju gaidijusi.
Tad es turpināju iet, jau bailīgāk. Un atkal es sadzirdēju to čaboņu, kas nu jau nāca no krūmiem. Turpināju iet, neskatijos nekur, bet galvenais bija tikt mājās.
Tā nu biju mazāk kā kilometru no mājām, kā es izdzirdēju ka uz mani no aizmugures rūc suns. Paskatijos uz to pusi, bet nekā nebij redzams, suņa nebija un rūcieni atkal nebija dzirdami.
Man ir paniskas bailes no suņiem, tādēl tālāko ceļa posmu es skrēju, kaut arī no suņa nebij ne miņas. Un kad atnācu mājās, es jutos daudz labāk.
Nezinu, kas notika, vai tas bija mans saprāts, kas mīl šausmenes, bet tagad tas viss liekas jau kā halucinācijas.
