http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzives-virpulis-9dala/637127
Vakars un nakts pagāja nemanot. Ap kādiem pus astoņiem no rīta mani pieveda pie mājas. Biju jautri noskaņota, pat miegs nenāca. Iegāju dušā. Gulēt iet negāju, iedzēru krūzi kafijas un sāku pārskatīt rītdienas – pirmdienas plānus. No Felliko vēl joprojām nebija nekādu ziņu. Telefons bija izslēgts. Nolēmu zvanīt uz policiju.
-Hallo, policija.
-Labrīt! Vēlos ziņot par pazudušu draugu..- es turpināju.
-Cik ilgi pazudis?
-Aptuveni diennakti.
- Lūdzu, nosauciet personas vārdu un uzvārdu.
-Felliko Vergo. – Es drosmīgi atbildēju. Klausulē dzirdēju dispečera un vēl divu vīriešu smieklus.
-Jūs ko, galīgi nojūgusies? – vīrietis atkal smējās
-Nē, tā ir taisnība! – es dusmīgi auroju klausulē.
-Atslābstiet, Jūs neesat pirmā, kura jautā pēc dziedātājiem. – vīrietis joprojām smējās. Es noliku klausuli. Biju tik dusmīga, ka biju gatava kādu izšķaidīt. Tagad zvanīju Katrīnai un jautāju par Felliko. Viņš esot viņas ofisā. Nolēmu braukt pie viņiem, bet mašīna...izsaucu taksi. Savā stāvoklī, pirms pāris stundām vēl dzēru kokteiļus. Šis ofiss čumēja un mudžēja kā skudru pūznis. Katrīnas sekretāre mani ātri pavadīja līdz Katrīnas kabinetam. Tur viņš bija. Gulēja. Es čukstus jautāju Katrīnai – Kas ar Felliko?
-Viņš atnāca uz šejieni pirms pāris stundām. Galīgi izkausēts un sadzēries. Kas notika? – viņa jautāja.
-Viņš sadusmojās par to, ka es nevarēšu braukt ar viņu. Tas bija muļķīgi. Kāpēc viņš nenāca mājās?
-Nezinu, laikam esot pa klubiem vazājies. Es nepateikšu. – blondā runāja mazliet skaļāk un Felliko sakustējās un atvēra acis. Viņš paņēma ūdensglāzi, padzērās un apgriezās uz otriem sāniem.
-Vari mūs atstāt divatā? – es skaļā balsī lūdzu Katrīnai atstāt telpu. Viņa ātri vien izgāja no telpas, jo daļēji uzskatīja sevi par vainīgu. Es apsēdos uz grīdas pie dīvāna, kur gulēja Felliko.
-Mums vajag parunāt...- es nedroši uzliku roku viņam uz pleca.
-Par ko tad? – viņš nostūma manu roku un mazliet uzkliedza.
-Par vakardienu. Kur tu biju un kur bija tavs telefons?
-Atpūtos. Telefons izlādējās. – viņš neskaidri nomurmināja un uzpūta man stipru alkohola dvašu. Viņš izturējās tik mierīgi, it kā nekas nebūtu noticis. Es pielēcu kājās.
-Tu vari parunāt normāli?!- es uzkliedzu guļošajam. Felliko tikai palūkojās manī un izdzēra vēl vienu ūdens malku. – Labi, - es biju patiešām dusmīga. – atā! – es pavicināju roku un vienkārši gāju prom. Mana vēlme izrunāties ar šo vīrieti bija pazudusi...atkal tā stulbā situācija un viņš...viens un tas pats. Katrīna stāvēja aiz durvīm. Viņa saķēra mani aiz rokas – Pagaidi, vēl neej! Nolaid tvaiku. – viņa teica to tik mierīgi, ka manas dusmas turpināja augt. Es apsēdos. – Gaidi! – viņa noplātījās ar rokām un ātri ieskrēja pie Felliko. Durvis bija pus aizvērtas un es dzirdēju Katrīnas spalgo balsi paaugstinātā tonī. Nokrita ūdensglāze. Visu tik perfekti varēja dzirdēt, ka es pat mazliet sakaunējos, jo iepriekš arī es tā kliedzu. Sēdēju piecas minūtes, biju jau nomierinājusies un lūkojos ārā pa logu. Iznāca Katrīna. – Šovakar es tev atbraukšu pakaļ, pēc trim stundām.- blondā man uzlika rokas uz pleciem. Es pasmīnēju. Cerēju, ka Felliko iznāks, taču no kabineta skanēja nelaimīgi kunksti. Paģiras. Es nosmējos un gāju prom. Bezjēdzīgi nosēdētas piecas minūtes. Nekādas jēgas. Šoreiz gāju mājās. Pa ceļam paņēmu kafiju. Pamazām jutu vakardienas izklaižu sekas. Sāka sāpēt galva. Lēnām iečāpoju savā ielā. Uz pastaigu devās Kima ar savu ģimeni. Laiks bija patiešām burvīgs. Mājās laiks paskrēja nemanot, es aizmigu. Bija jau pus astoņi. Pie durvīm bungojās Katrīna. Es stāvēju koridorā, mājas tērpa, atspiedusies pret sienu. Katrīna lēni, bet eleganti novilka savus zābaciņus.
-Gribēju tev atvainoties...-viņa klusi, bet žēli lūkojās manās acīs – tā bija mana vaina. Es negribēju, lai viss tā izvēršas. Es tā negaidīti paziņoju...es gribēju, kā labāk. – blondā izskatījās noskumusi.
Es apskāvu menedžeri un mazliet apraudājos. –Kur viņš ir? – es drebošā balsī turpināju.
-Viss nokārtosies. Iesim tevi pucēt! – viņa ar aukstām rokām mani vēlreiz saķēra.
-Pucēt? Kādēļ? – es mazliet atgrūdu blondo.
-Tu gribi viņu vēl redzēt, vai nē? – viņa jokojot mani bīdīja ārā no koridora.
-Gribu!- es iekliedzos. Pēc pāris minūtēm lūkojāmies manā skapī. Katrīna lūkojās nesaprašanā. Es iegāju dušā. Viņa bija ieurbusies mobilajā. Pēc brīža man pievērsa uzmanību un ar roku parādīja uz gultas izliktajiem drēbju komplektiem. Uzvilku vienu no saviem favorītiem, un biju gatava, taču nezināju uz kurieni. Katrīna viltīgi smaidīja un atkal lūkojās savā telefonā. Abas iesēdāmies mašīnā. Braucām uz centra pusi. Izkāpām un Katrīna mani veda pie rokas, burtiski kā mazu bērnu. Stāvējām zem skatu torņa. Blondā lika uzbraukt ar liftu līdz pašai augšai, pati nozuzdama centra ielās. Uztvēru to kā neizdevušos joku, taču interese vilināja uzbraukt līdz augšai. Es braucu ar liftu, saule pamazām rietēja...durvis atvērās, tur stāvēja Felliko. Viņš smaidīja, atkal ar savu burvīgo sejas izteiksmi.
-Es jau tevi gaidīju. –viņš pasniedza man roku, aicinādams telpā. Es paraustīju uzacis un veltīju šķību smaidu.
-Nu? – es dusmīgi, bet ieintriģēti atbildēju ar pretjautājumu.
-Viss sanāca tā, kā nevajadzēja. – viņš novilka man mēteli un saķēra manas rokas – Es rīkojos muļķīgi, atkal...Man nevajadzēja iet projām un tā izturēties pret tevi.
-Nu? – es klusi nomurmināju ,mazliet trīcēdama - Jā, tu rīkojies muļķīgi.
-Es saprotu! – viņš strauji pārtrauca mani – Dod man vēl vienu iespēju...es mainīšos. Tā bija mana vaina...Kas noticis? – viņš izmisīgi lūkojās manās acīs. Es raudāju. Felliko man mēģināja noslaucīt asaras, izķēpādams tušu.
-Iespēju...man ir šoks. – Es slaucīju asaras. Felliko rokas trīcēja uztraukumā.
-Kas tad tev noticis? – es klusi murmināju. –Vēl vienu iespēju tu saki? – tagad es ļauni teicu.
Felliko viltīgi smaidīja – Jā, vēl vienu. Es labošos. Tiešām.
-Man ir apnikusi tava muldēšana. – es , cenzdamās apslēpt smieklus teicu. Felliko gāja pacelt manu mēteli.
-Nāc šurpu! – es saķēru Felliko roku. Viņš bija nesaprašanā. –Piedodu es tev. Es vairāk nevaru noskatīties, kā tu te pazemojies! – es murmināju. Felliko smaidīja un apskāva mani. Viņš noskūpstīja manas rokas. Atkal saķēra un klusi murmināja. – Es nevaru izteikt to, cik esmu pateicīgs.
Es lēnām noskūpstīju viņa lūpas. Pēc brīža viņš mani pacēla gaisā. Es mazliet sagrīļojos no straujās pacelšanas. Felliko mani pagrieza uz otru pusi. Burvīgi klāts galds un aiz loga saulriets.
-Skaties, cik skaisti! – Viņš lēnām mani virzīja uz galda pusi pie lielā loga....Mēs sēdējām un runājām, galvā šaudījās miljoniem domu. Biju atkal laimīga, jo Felliko bija atzinis savu kļūdu. Es priecājos, jo zināju, ka man vienmēr ir taisnība. Viņš visu vakaru man stāstīja par saviem piedzīvojumiem pirms mēs iepazināmies, par to, ko pārdzīvojis un pēc katra teikuma atvainojās. Es pat mazliet sadusmojos, par viņa muļķīgo atvainošanos. Viņš tikai plātījās ar rokām un centās man ieliet sulu glāzē. Runājām un runājām, līdz mūs iztraucēja viesmīlis. Viņš iedeva Felliko zīmīti.
-Varbūt ejam pastaigāties? – viņš pielēca kājās.
-Labi, man derētu izvēdināt galvu. – viesmīlis man uzvilka mēteli. Felliko mani apķēra ap vidukli un virzīja uz durvju pusi. Braucām liftā, jutu, kā Felliko man kutināja kaklu un neatlaida manu roku. Mēs izsoļojām no lifta. Man sala, jo kājās bija balles kurpes. Lēnām tipināju uz stāvvietas pusi. Felliko vēl joprojām turēja manu roku. Burtiski pēc pāris minūtēm, kad manas kājas jau bija ļoti nosalušas, piebrauca viņa šoferis. Mašīnā es trīcēju un drebēju. Felliko tikai mani saspieda ciešāk un jautāja – Uz kurieni tad brauksim? – lēni noskūpstīja man pieri.
-Uz mājām...man ir auksti..- Felliko smaidīja un atkal mani saspieda. Visu ceļu domāju par attiecībām, mūsu attiecībām. Manī iekšā kaut kas notika un likās, ka es atkal esmu viņam piedevusi.
Mīļotais vīrietis izvēlējās savas mājas. Tur es kā meteorīts skrēju uz vannas istabu. Man steidzami vajadzēja karstu vannu kājām. Viņš kā liels lācis, milzīgiem un skaļiem soļiem uzčāpoja augšā. Es sēdēju uz vannas malas un smaidīju. – Cik man ir labi!
-Še, es tev atnesu!- viņš sniedza man tējas krūzi.
-Pa kuru laiku paguvi? – es aicināju viņu piebiedroties, norādot uz vannas malas – Nāc!
-Es tāds čakls! – viņš koķetēja un lēnām apsēdās man blakus. Jutu tikai viņa rokas, kas apvijās man ap vidukli.- Rīt solot siltāku laiku.- es uzsāku sarunu.
-Jā, ka nu kā taču Aprīlis jau.
-Jā, tas gan.- mūsu starpā bija ilgs klusuma brīdis.
-Ko mēs pieminam? – Viņš iztraucēja klusuma brīdi.
-Pieminam? Vai tad mums kaut kas jāpiemin?- es biju nesaprašanā.
-Es taču jokoju! – Felliko smaidīja.- Varbūt pietiks mums te mērcēties? – viņš ar roku rādīja uz pulksteņa un ar galvu māja uz kāju pusi.
-Derētu gan!- es centos izkāpt no ūdens, taču mana kāja strauji paslīdēja un es iekritu ūdenī...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzives-virpulis-10dala/642083
