http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzives-virpulis-9dalas-turpinajums/638380
biju izmirkusi kā žurka, mana skaistā kleita...
Ātri vien aizgāju gulēt, taču Felliko visu laiku sēdēja pie gultas un kaut ko murmināja. No rīta pamodos viena. Sāku domāt par attiecībām, un manu kluso domāšanu pārtrauca Felliko skaļie soļi, viņš mani aicināja brokastīs. - Tu mani pavadīsi uz lidostu? – viņš iestūma mutē gaļas gabalu.
-Jā, cikos?- es uzmanīgi pacēlu tējas krūzi.
-Pēc divām stundām jābrauc uz lidostu.
-Tik agri? – jutos šokēta.
-Jā, paēdīsim un iesim sakravāt man koferi. – viņš lēnām, bet rūpīgi izkasīja kečupu no sava šķīvja. - Piekrīti?
Es pamāju ar galvu un turpināju dzert tēju. Iekšēji biju nelaimīga, jo nāksies viņu palaist prom uz mēnesi, veselu mēnesi. Mani nomierināja darbs, doma par to man ļāva mazliet atslābt. Lēnām sākām pakot mīļotā koferi. Bija jau pagājusi stunda, evakuators atveda manu Audi. Uz lidostu vedu es pati. Somas piereģistrēja viņa blondā menedžere. Es stāvēju un turēju viņa rokas, visapkārt bija kņada, visādas sievietes un vīrieši skraidīja apkārt. Blondā pieskrēja un iedunkāja Felliko sānā – Mums jāiet! – viņa teica.
-Tūlīt! – viņš pagrūda Katrīnu nostāk. Es pastiepos uz pirkstgaliem un noskūpstīju Felliko. Man vajadzēja uztraukties un pārdzīvot, taču dziļi iekšā es jutos laimīga, taču nesapratu, kāpēc. Viņš lēnām gāja prom, lūkojās manī un smaidīja. Šis mirklis pagāja tik ātri...es noskatījos kā pacēlās viņa lidmašīna. Un braucu uz savām mājām. Jutos viegli. Tā sajūta, kas man piemita, bija tik neparasta...man vajadzēja uztraukties vai domāt par viņu, taču es nesapratu ko un kā domāt. Ieslēdzu mūziku un lēnām braucu uz mājām, kā ne kā rīt uz darbu. Pastkastītē bija vesela čupa ar vēstulēm un reklāmām. Es tās viegli pāršķirstīju. Sāku lasīt reklāmas , kur piedāvāja muļķīgas un nevajadzīgas preces. Paskatījos pa logu, tad uz kalendāru, un tad atkal uz logu. Jau aprīlis. Laiks skrien nemanot. Lēnām šiverēju pa māju, pārkārtodama bilžu albumus un žurnālu čupu. Vakars pagāja klusi un patīkami. Laikam bija nepieciešams miers. Ne tikai apkārtnē un istabā, bet gan arī galvā.
Rīts. Burvīgs un saulains. Mans audi stāvēja pagalmā un laistījās saules staros. Ofisā mani sagaidīja smaidīgā Nataša. Viņa kā vienmēr bija klāt laicīgi.
-Sasauc visus uz sapulci, labi?-es lūdzu sekretārei. Natālija pamāja ar galvu un sāka izziņot par sapulci rīta agrumā. Nepagāja ne desmit minūtes kā visi jau sēdēja un grabināja savus rakstāmos.
-Labrīt visiem!-es skaļā un uzmundrinošā balsī teicu – Kā pavadījāt brīvdienas? –es turpināju. Sāku visiem stāstīt par atstāto plānu, par Viljama kunga plāniem un mērķiem. Pēc pus stundas visus palaidu strādāt. Ķēros klāt papīru kalnam, kas likās tik liels kā Everests. Pamazām tas sāka samazināties, taču e-pastu daudzums tikai palielinājās. Visādas reklāmas, papīri, dokumenti un vēstules no Vācijas draugiem. Hella! Gandrīz par viņu aizmirsu, man taču jābrauc pēc viņas uz lidostu! Centos ātri sakārtot galdu. Nataša skatījās un smējās, aiz manis plīvoja papīra gabali. Viņa ātri un rūpīgi tos salika vienā čupā un uzlika uz mana galda. Lidoju burtiski kā meteorīts, jo draudzenes lidmašīna nolaidīsies pēc stundas. Satiksme bija tracinoša, visi kaut kur steidzās, mašīnu bija daudz, priekšā vēl kaut kāda avārija...tas bija murgs! Klāt šai saspringtajai un stresa pilnajai situācijai, zvanīja Viljama kungs. Viņš apjautājās par papīriem un projektu. Man paveicās, ka spēju ātri noorientēties un atbildēt uz viņa diezgan muļķīgajiem, bet vajadzīgajiem jautājumiem. Pēc 40 minūtēm biju klāt un sēdēju lidostā. Galvā šaudījās domas par Hellu. Mēs ar viņu nebijām tikušās ļoti, ļoti ilgi, un tas, ka Felliko aizlidoja, deva man burvīgu iespēju laiku pavadīt Hellas sabiedrībā. Tur arī viņa nāca, precīzāk, lēnām vilkās. Viņas koferi bija milzīgi. Es pieskrēju klāt un samīļoju ieceļotāju. – Nu tad beidzot tu esi šeit!- es saspiedu Hellu.
-Esmu gan! –viņa ķiķināja
-Kā lidojums?-es stiepos pēc viņas kofera- Ārprāts, cik smags! Kas tev tur iekšā? -es burtiski saļimu no kofera smaguma.
-Mantas ,kurpes, drēbes, dāvanas...vispār visa kā!
Mēs iestūmām viņas somas bagāžniekā. Es piedāvāju ieturēt maltīti par godu viņas atbraukšanai kādā izcilā restorānā. Viņa tikai māja ar galvu un visu ceļu stāstīja par gaidāmajām kāzām, notikumiem vecajā darbavietā, un par šīs valsts skaistumu. Hella bija patiešām pārsteigta par plašo ēdienu klāstu.
-Izvēlies jebko!- šodien tevi piebarošu kā nākas! – es bakstīju draudzenes roku.
-Esmu izsalkusi kā vilks!- Hella atcirta.
Vakariņa bija patiešām izcilas. Nolēmām iebraukt veikalā paņemt kādu vīna pudeli. Hella visu laiku skandināja par saldumiem savā somā. Vācu saldumi ir un paliks pats labākais, kas vien iespējams un viņa to perfekti apzinājās. Bijām jau pie manas mājas. Dabūt tās somas mājā bija grūti.. –Tu galīgi traka, ka tik daudz visu ko savāci! – es diezgan dusmīgā tonī jautāju savai draudzenei.
-Visu ko! – viņa atkal smejoties atcirta un iestūma pēdējo koferi istabā.
Pēc nelielas atpūtas un vīna atvēršanas, mēs apsēdāmies uz paklāja un viņa beidzot atvēra vienu no saviem koferiem.
-Tātad...-viņa ļauni saberzēja rokas un sāka ķeksēt ārā konfekšu pakas un kārbas, kafiju un pudeles. –Tas viss tev! –viņa pastūma milzīgu čupu saldumu un citu produktu uz manu pusi.
-Man?! Fantastiski! Paldies!
Mēs tukšojām vīna glāzes līdz Hella atkal ierunājās, jautādama par Felliko.-Kur tad viņš ir?
-Felliko ir devies kaut kādā braucienā. Viņš būšot atpakaļ pēc mēneša, tāpēc pagaidām mēs abas padzīvosim te!
-O! Tas ir jauki. – viņa smaidot teica. Pēc brītiņa viņa turpināja runāt par kāzām, līdz no somiņas izvilka kāzu ielūgumu.-Jums tur jābūt. Abiem! – viņa valdonīgā tonī pavēlēja. Es nosmējos un vēru vaļā aploksni. Ielūgums bija patiešām glīti noformēts. Tāds ar mirdzumiņiem un mākslīgajiem ziediem. Es apskāvu topošo līgavu. –Varbūt ir kaut kādas vēlmes saistībā ar kāzu dāvanu? – es iejautājos.
-Lasi tālāk...-Hella piebakstīja ar pirkstu uz kartiņas malas
-Tātad tā, ja? – es smaidīju. Mūsu vakara saruna ieilga līdz pat pus vieniem. Es ierādīju Hellai tukšo viesistabu, kur bija tikai piepūšamais matracis un neliels drēbju pakaramais. Hella nepārstāja priecāties par rītdienas plāniem un ,protams, kāzām.
Rīts atkal saulains. Hellu pamodināju un gāju mums abām pagatavot kafiju. Paēdām ātras brokastis un lēnām ripojām uz darba pusi. Hella bija tik ļoti sasmaržojusies, ka man likās, ka es nosmakšu. Ofisā es viņu iepazīstināju ar Natāliju. Viņa sēdēja man blakus un drukāja kaut kādu tekstu savā datorā. Man papīru čupa izzuda kosmiskos ātrumos. Diena pagāja runājot par Vāciju un Holca kungu, protams, arī par darbiem.
Nedēļas beigās nolēmām aiziet atpūsties. Vispirms paklīdām pa klubiem. Abas ar Hellu bijām uzspīlējušas milzīgas augstpapēžu kurpes. Abas izdejojāmies ne pa jokam. Satikām arī dažus jaukus un simpātiskus vīriešus. Viens, no kuriem man iepatikās. Es pat aizmirsu par Felliko. Hella bija patiešām apreibusi un visu laiku smējās kopā ar vienu tumšmatainu vīrieti. Es tikmēr dejoju ar Aronu. Tik neparasts bija šis vīrietis. Vārda ziņā vien. Viņš runāja un stāstīja par dabu un motocikliem. Runāja par tik nesavienojamām lietām! Jutos kā apburta. Arons mani izdancināja. Lēnām, bet skaļi atnāca Hella. Nolēmu viņu vest mājās. Bez sava līgavaiņa viņa uzvedās kā pusaudze. –Lai jau papriecājas, kamēr nav precēta!- Arons smaidīja un ar tumšmataino vīrieti atstutēja grīļojošos Hellu. Pie mājas mūs izsēdināja taksis. Tumšmatainais vīrietis, kuram es nezināju vārdu. aizbrauca prom. Hellu man palīdzēja iestumt istabā Arons. Kad viņa bija nolikta gulēt, es cienāju nesen iepazīto vīrieti ar uzmundrinošu Vācu kafiju, klāt piedāvājot konfektes. Ilgi mēs pļāpājām par dažādām dzīves situācijām, līdz Arons man piedāvāja rīt pabraukt ar motociklu. Es biju satraukta. Bija jau vēls un viņam piebrauca taksis pie mājas. –Es tev rīt vakarā piezvanīšu – viņš miedza man ar aci.- Sagatavojies! –Viņš lēnām man pietuvojās un apskāva mani. Burvīgi. Es sāku smaidīt. Pavadīju viņu līdz durvīm un atvadījos. Lēnām uzrāpos augšā un aizmigu. No rīta mani modināja Hella. Viņa uzvedās kā mazs bērns lēkādama pa gultu . Es negrasījos celties, bet viņa ieslēdza mūziku. Man nebija izvēles.
-Vakardiena bija burvīga! –Hella tupināja smaidīt – Aiziesim šodien iepirkties, labi?
-Jā, kāpēc gan ne! – es piekritu.
-Kā tad vakar viss tev tur beidzās? –Hella šodien nevarēja nosēdēt klusumā.
-Labi. Padzērām kafiju ar konfektēm un sarunājām vakarā tikties...-es smaidot nomurmināju.
-Un kā tad Felliko? –draudzene kratīja manu mobilo, kurā zvanīja Felliko. Es izrāvu zvanošo telefonu un pacēlu klausuli, iedama prom parunāt citur.
-Sveiks! Kā tev iet?- es runāju klausulē.
-Nu tad beidzot dzirdu tavu balsi! – viņš nopūtas – Labi, paldies. Daudz jo daudz darba. Visu laiku šurpu turpu jāskraida un nav laika kad atpūsties! – viņš izklausījās piekusis.
-Skaidrs. Kad domā atgriezties?
-Visticamāk, pēc divām nedēļām. Ne ātrāk.
-Jā.- mēs turpinājām runāt par to, ka ir ieradusies Hella. Es Felliko par kāzu ielūgumu vēl neko neteicu, jo vēlējos, lai viņš izlasa pats savējo. Mēs pārtraucām runāt un Hella joprojām stāvēja un viltīgi smaidīja. Mēs pabeidzām brokastot klusumā. Pēc nepilnas stundas beidzot bijām saģērbušās un braucām uz veikaliem. Izstaigājāmies ne pa jokam. Manas kājas bija nogurušas, taču Hella skraidīja pa veikaliem kā robots bez apstājas. Es sēdēju lielveikalā uz soliņa ar saviem iepirkumiem un malkoju ūdeni. Redzēju kā Hella skraidīja un pirka visādus apģērbus. Pēc divām stundām, kuras biju nosēdējusi uz soliņa, aicināju draudzeni pārtraukt pirkumus un ieturēt maltīti. Viņa visu laiku runāja un plātījās ar rokām. Vienu brīdi man likās, ka viņa nav cilvēks, bet kaut kāds brīnums ar nebeidzamu enerģijas rezervi. –Kā tavs vīrs ar tevi sadzīvos! –manā sejā uzplauka neliels, bet ļauns smaidiņš. Hella pasmējās un atcirta
-Vienkārši. Viņš ir pilnīgi tāds pats trakulis!
-Pēc izskata nepateiksi!- es domīgi atbildēju.
-Jā, tāpēc viņš man ir tik īpašs.- Hella uz brīdi apklusa un klusumā gremoja kartupeļus. Beidzot mēs varējām doties mājās...es klusībā nodomāju, taču nē, šoreiz man būs jāaizkavējas veikalā. Es bakstīju Hellu. Viņa bija tik ļoti apkrāvusies ar mantām, ka knapi spēja saskatīt, ko es viņai rādu. Tas bija Arons. Viņš nāca mums pretim ar nelielu produktu maisu un smaidīja.
-Sveikas meitenes!
- Sveiks! –Hella mēģināja pamāt Aronam, taču no viņas rokām izkrita lielākā daļa maisu.-Skaisti! –viņa noplātījās un ļāva visam stāvēt uz grīdas...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzives-virpulis-10dalas-turpinajums/643214
