http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzives-virpulis-7dala/634563
Pēc nepilnas stundas biju mājās ar milzīgiem maisiem. Felliko stāvēja un skatījos, kā es stiepju maisus mājā –Tu negrasies palīdzēt?
-Vai, atvaino, dod man! – Felliko stiepa rokas pēc maisa. Kad viss bija izpakots , es jau biju gatava sākt taisīt vakariņas. Felliko sēdēja uz dīvāna un skatījās kā kaķis. –Nāc! –es aizgāju un saķēru viņu aiz rokas.
-Ko? Es?! Es taču neko nemāku – viņš centās atlaist roku
-Nē, es uzstāju!- es samīļoju un noskūpstīju viņu. Beidzot es viņu biju pierunājusi man palīdzēt. Viņš nekad agrāk neko nebija gatavojis. Viņš centās, lai iepriecinātu mani. Es jutos burvīgi, jo mēs abi kopā pavadījām burvīgu vakaru. Smējāmies un gatavojām. Viņš izskatījās tik laimīgs. Kad ēdiens bija gatavs, mēs abi sēdējām pie galda un garšojām mūsu veikumu. Bija sanācis tīri labi, lai gan virtuvē bija haoss.
-Es pirmo reizi gatavoju un tas man patika!
-Jauki. Kā garšo?
-Burvīgi, burvīgi, tikai paies ilgs laiks, kamēr mēs te visu savāksim! – Felliko smējās. Viņa smaids, tas bija burvīgs! Šķīvji bija godam iztukšoti, virtuve sakopta un miegs , kā man nāca miegs! Taču Felliko miegs nebija pa prātam. Es sēdēju dīvānā, atspiedusi galvu uz rokas, un migu ciet, taču Felliko lēnām glāstīja man rokas, matus un skūpstīja man kaklu. – Tu guli? – Felliko turpināja iesāktās darbības.
- Gandrīz...es iešu nomazgāties, man ļoti nāk miegs! – es cēlos , lai ietu uz vannas istabu, taču Felliko mani parāva atpakaļ.
-Nē, tu nekur neiesi! - Viņš apskāva mani un skūpstīja. Tas bija jauks moments, man to negribējās pārtraukt, bet es migu ciet.
-Mīļais – es vēl nekad nebiju uzrunājusi tā Felliko, tāpēc viņš mazliet atrāvās – man rīt ir jābūt darbā pus stundu ātrāk, tu šovakar esi burvīgs, bet atvaino, man patiešām nāk miegs! – es noskūpstīju savu mīļoto. Viņš ļāva man iet.
No rīta malkoju kafiju, kad Felliko lēnām nāca lejā pa trepēm. – Labrīt!- viņš noskūpstīja mani – Vai šovakar paēdīsim kopā?
-Jā, labi! Nāc ēd! Man jābrauc! Tu pēc tam novāksi galdu, ja? – es lūkojos mīļotajam acīs.
-Jā, protams, brauc, nenokavē!
Darba diena pagāja labi. Šodien algas diena, pārbaudīju savu nopelnīto summu. Man bija ieskaitīta arī prēmija, jutos pacilāta, taču domāju par vakardienu. Nojautu, ka Felliko bija prātā kaut kas cits. Pēc darba braucu pie viņa, lai kopā mēs varētu kaut kur aizbraukt. Vakarā ēdām picu, prasti, bet jauki. Šoreiz nolēmu, ka mums jābrauc uz manu māju, bet, tā, kā mašīna bija pie viņa, braucām uz viņa mājām. Šoreiz es biju noskaņota pavadīt vakaru mazliet savādāk. Felliko manu domu atbalstīja.
No rīta cēlos augšā kā parasti, tikai ar mazliet savādākām sajūtām. Felliko arī nāca lejā smaidīdams. Es sniedzu viņam kafijas krūzi. –Tu zini, ka šodien vakarā tev jābrauc uz manu pasākumu –Felliko iesāka rīta sarunu.
-Jā, būšu. – samīļoju un devos uz ierasto darbavietu.
Bija pagājusi nedēļa. Es visu laiku skandināju Felliko, ka viņam piektdien jāierodas uz manu pasākumu, precīzāk, darba ballīti. –Lūdzu, neaizmirsti! Esi septiņos! – es vēlreiz atgādināju mīļotajam par svarīgo vakara tikšanos. Ar pārējām darbiniecēm un Natāliju, braucām uz salonu. Tur visas sēdējām un pucējāmies vakaram. Viņas visu laiku mani izprašņāja par mani un Felliko. Viņas skandināja to, ka nespēj sagaidīt, ka viņš ieradīsies. Dziļi sirdī es zināju, ka viņš ieradīsies, taču man bija slikta nojauta. Natālija mani mierināja, ka tas ir tikai uztraukums. Vakara gaitā ieradās daudz cilvēku. Bija jau astoņi, es zvanīju Felliko, bet viņa telefons bija izslēgts. Es uztraucos. Bija jau desmit un balle ritēja pilnā sparā. Sapratu, ka Felliko neieradīsies. Draugiem teicu, ka viņš ir aizņemts. Gāju ballēties ar pārējiem ,jo biju pārāk dusmīga , lai dotos mājās. Balle ilga līdz vieniem. Natālija ar pasākumu rīkotājiem un personālu palika visu sakārtot. Es braucu pie Felliko. Viņš sēdēja ar pieciem draugiem. Šoreiz es nebiju pieklājīga, kā vienmēr. –Ah, tad tikšanās un pasēdēšana ar saviem draugiem ir svarīgāka nekā mans pasākums?
-Ko? Pasākumam bija jānotiek..- viņš pavērās kalendārā.
-Tu esi briesmonis! Es gāju uz katru tavu pasākumu, nelaidu garām nevienu tev svarīgu brīdi, vienmēr centos visur būt laikā, iejusties, būt sakoptai, bet tu! Es darīju visu iespējamo! Bet tu vienkārši sēdēji te ar saviem draugiem, paldies, vienkārši paldies! Man tas pasākums bija svarīgs. ļoti svarīgs. Visi mani kolēģi, mans priekšnieks, es visiem teicu, ka tu neesi tāds, kā viņi domā, es centos pierādīt, ka tu esi man svarīgs, esi savādāks, bet tu! Tu rīkojies gļēvi. Ja negribēji iet, tad varēji pateikt! – es izplūdu asarās un gāju savākt sava mantas. Felliko stāvēja istabas vidū, viņa draugi izskatījās satriekti, es vienkārši nolidināju savus koferus no otrā stāva un izgāju ārā, aizbraukdama prom uz savu māju. Par šo nožēlojamo vīrieti negribēju neko dzirdēt. Jutos tik slikti, ka zvanīju Hellai. Man gribējās parunāt ar viņu. Es viņai izstāstīju visu, kas notika , kad ielidoju Amerikā. Viņa klausījās ar lielu interesi. – Viņš nav tevis vērts! – tā bija vienīgā frāze , ko viņa pateica. Es apmulsu, jo patiešām nezināju, ko darīt. Biju sašutusi, jo visiem centos iegalvot to, kā īstenībā nebija. Tik ļoti gribējās apskaut savu draudzeni. Pēc brīža pie durvīm piezvanīja Natālija. Viņa ienāca istabā un apskāva mani. Jutos kaut cik atvieglota, jo bija kāds, kurš mani mierināja. Ilgi raudāju un pārdzīvoju, biju sagrauta. Viņa mani mierināja un lūdza iet gulēt. Tā arī aizmigu Natašas rokās. Nākamajā rītā piecēlos un jutos mundrāka, jo sapratu, ka visam jābūt kārtībā. Natālija mani aicināja brokastīs, viņa bija savedusi veselu čupu ar dažādiem vakar palikušajiem ēdieniem. Abas sēdējām, ēdām un pārrunājām vakardienas smieklīgos atgadījumus. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Kaimiņiene, kas dzīvo pretim , mani aicināja pie sevis ciemos uz vakariņām. Tas bija ideāls variants aizšmaukt prom. Tad arī devos ar ciemakukuli pie kaimiņienes. Viņai ir vīrs un divi bērni. Kaimiņieni sauc Kima. – Mēs zinām, ka tu pārvācies uz šejieni kaut kur pirms mēneša, ne tā?- Kima bija ļoti inteliģenta un drosmīga sieviete.
-Jā, pēc pāris dienām vesels mēnesis! Un kas šeit pirms manis dzīvoja?
-Šeit bija tukšs lauks, zemi nopirka kāds pāris un sāka celt māju, taču, cik sapratu no viņiem, viņi pārvācās uz Kanādu un tāpēc nolēma zemi ar māju pārdot.
-Jā, skaidrs ar to. – Mēs paēdām vakariņas un mūsu sarunas sāka noslēgties un es devos uz mājām. Bija jāizdomā kā pavadīt svētdienu.
No rīta pamodos un nolēmu sakārtot māju. Ieslēdzu mūziku un sāku uzkopt visu savu mājeli. Paskatoties pa logu, redzēju, ka mana mašīna arī prasās pēc uzkopšanas. Sakārtoju sevi un braucu uz automazgātuvi. Pa ceļam uz turieni, iekļuvu nelielā sastrēgumā, taču tas man ļāva izlemt, ko vajag nopirkt. Kamēr mašīnu pucēja, es izlēmu pārvarēt savu riebumu pret iepirkšanos un iegāju apģērbu veikalā. Tur satiku Antonio, kurš meklēja dāvanu karti savai mammai. Viņš bija jau dzirdējis par aizvakardienas nejauko notikumu, tāpēc centās visu noskaidrot. – Pajautā savam brālim, gan jau viņš tev izstāstīs visu, kā bija.
-Bet viņš teica, ka aizmirsa, ka piektdien. – Antonio centās aizstāvēt savu brāli
-Ko tas nozīmē? Es visu nedēļu viņam skandināju par pasākumu, vēl piektdienas rītā atgādināju , cikos jāierodas. Viņš melo.
-Jā, čalis ieberzās. Viņš man sameloja. Būs šis tas jānoskaidro. – Antonio sejā parādījās smaids, kurš pēc brīža atkal nozuda un parādījās. – Labi, man jābrauc! Atā! – viņš mani apķēra un gāja prom. Es turpināju meklēt kādu jauku apģērba gabalu, jo biju gatava nomainīt savu garderobi. Pēc pāris stundām jutos piekususi, tāpēc ar tīro un svaigo mašīnu, pāris maisiem, braucu mājās. Pie mājas sliekšņa mani sagaidīja Felliko...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzives-virpulis-8dala/635202
