http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzives-virpulis-7dalas-turpinajums/634745
-Ko tu šeit dari? – es nedaudz uzkliedzu uz viņa.
-Es atnācu atvainoties un atnesu tev ziedus. – viņš stiepa rokas ar ziediem.
-Atnāci? Tagad vari iet. Un aizvāc savu pirtsslotu.
- Mums vajag parunāt..- viņš centās pievērst man uzmanību.
-Mums? Nē, paldies, viss ir izrunāts!
-Tu veikalā satiki manu brāli, Antonio, vai ne tā? – viņš izmantoja izdevību, lai netiktu patriekts.
-Jā, satiku, un?
-Viņš teica, ka es esot aizmirsis par pasākumu, bet tā nav.
-Ha! Nu, tev jociņi! Tu aizmirsi, nemelo man!
-Neaizmirsu, es vienkārši domāju, ka tu man atbrauksi pakaļ un mēs dosimies kopā.
-Ha! Domāji. Vai tad tu vispār domā? Vajadzēja telefonu ieslēgt! Un darīt kaut ko lietas labā!
-Es domāju! Nevarēju, jo to aizmirsu ierakstu studijā. Piedod.
-Kas, tev nav menedžeres, kas to atvestu? Tev mājās ir parastais telefons, ne tā? Tev bija vesela čupa draugu , bet nevarēji dabūt telefonu un man piezvanīt? – ar katru teikumu es kliedzu arvien skaļāk. – Viss, es prom!
-Nē, es neiešu! Ir menedžere, bet viņas nav Amerikā, viņa ir izbraukusi...
-Ak, vai, mazais Felliko ir palicis viens bez savas aukles! – es uzvedos šausmīgi, jo biju ļoti dusmīga.
- Parastais telefons saplīsa, jā, draugiem bija, bet es neaizdomājos. Nospriedu, ka tevi netraucēšu.- Felliko kļuva bēdīgāks.
-Jā, neaizdomājies! – es turpināju uz viņa kliegt.
-Bet es nožēloju to, ko izdarīju. Jā, es rīkojos neapdomīgi. Tu tiešām vienmēr centies būt man blakus, atbalstīt, tikt uz visiem maniem pasākumiem. Pat , ja tu juties piekususi, tu nāci un darīji. Tu manī saskatīji to, ko nebija spējīgs izdarīt neviens. Tu man iemācīji priecāties par sīkumiem un izbaudīt vienkāršās lietas. Ar tevi es vienmēr esmu juties brīvi un dabiski. Man nevajadzēja tā rīkoties. Es neveru tevi zaudēt...es nevēlos- šajā brīdi viņš stāvēja un skatījās manās acīs, klusēdams. Pirms brīža es biju gatava viņu saraut gabalos, bet tagad atkal viņš stāvēja un centās mani pārliecināt. Cik labi, ka šo brīdi iztraucēja Kima. – Sveika! Atvaino, ka traucēju.- viņa iejaucās.
-Nē, viss kārtībā. Kas noticis?
-Vari pieskatīt bērnus uz pus stundu? Man jāaizbrauc pēc vīra, vecākiem un radiem. Vari? Lūdzu?!
-Labi, man nākt uz tavām mājām?
-Būtu burvīgi! Gaidu tevi pēc piecām minūtēm, labi?
-Jā, protams!
Kima aizgāja prom un es atkal pievērsos Felliko. – Parunāsim vēlāk, labi?- es saliku maisus koridorā. . Viņš paskatījās man acīs –Labi. - Felliko ziedus iemeta mašīnā un aizbrauca prom. Es gāju uz Kimas māju. Uztraucos par Felliko rīcību. Ar bērniem laiks pagāja ātri un pēc brīža arī ieradās Kima ar visu savu ģimeni. Tad arī es gāju prom. Iekāpu mašīnā un braucu pie Felliko, taču viņa nebija mājās. Braucu atpakaļ un jutos vīlusies. Tad atcerējos, ka Antonio pirka dāvanu karti savai mammai, viņai bija dzimšanas diena, tāpēc sapratu, ka Felliko ir ciemos.
Atkal pirmdiena, šoreiz pēc darba uzreiz braucu mājās. Tur mani sagaidīja Felliko. Atkal.
-Šoreiz runāšu pirmais es. Mūsu sarunu pārtrauca tava kaimiņiene. – Tagad Felliko uz mani skatījās ar izmisušām acīm. Es biju pārāk uztraukta, nelaimīga un nobijusies. Es apskāvu Felliko. – Piedod man! Lūdzu, piedod!
Felliko mani piespieda cieši klāt. – Tev nav jāatvainojas! Pilnībā ne par ko! –Viņš skatījās manās acīs – Vai tu piedosi man, muļķim, ka es tā rīkojos! Tas vairāk neatkārtosies, piedod, mīļā!
-Piedodu! – man acīs iespiedās pāris asaras. Felliko tās maigi noslaucīja. Es aicināju viņu istabā, jo bija pārāk auksts, lai paliktu ārā.
Atlikušajā nedēļā viss atkal turpinājās kā ierasti – es braucu uz darbu, Felliko pa savām darīšanām. Bija piektdienas vakars. Es sēdēju savas mājas dīvānā un cītīgi drukāju e-pasta vēstuli. Pa durvīm ienāca Felliko ar savu brāli. Felliko mani samīļoja no mugurpuses –Ģērbies, braucam.
-Braucam? Uz kurieni?!
-Vakariņās! Trijatā. Brālim šodien paaugstinājums, tas jānosvin!
-O! Labi, gaidiet!
Pēc piecpadsmit minūtēm biju gatava doties. Abi brāļi jau sēdēja un gaidīja, kad uzvārīsies ūdens, abi bija gatavojušies dzert tēju. – Un jūs? Nekur negrasāties braukt? – es iesāku
-Es taču teicu tev! – Felliko smējās, rādīdams uz savu brāli – viņa ir ātra.
-Labi, tagad zināšu! Starp citu, labi izskaties! – Antonio pārliecinājās par brāļa teikto. Mazliet samulsu no Antonio teiktā. Braucām uz kafejnīcu. Vakara gaitā jautāju, kāds tad īsti ir tas paaugstinājums un par ko. Antonio teica, ka kļuvis par direktoru kaut kādā filmā. Viņš ir producents vai kaut kas tamlīdzīgs. Kopā ar Felliko jutos laimīga. Man nevajadzēja neko, jo viņš bija viss, kas man vajadzīgs. –Klausies, varbūt tu varētu ar Felliko atbraukt uz ģimenes vakariņam?
Felliko lūkojās uz savu brāli .Pēc brīža, pēc ilga klusuma brīža, Felliko teica – Kāpēc gan ne? Sarunāsim uz nākamo piektdienu. Ko tu par to saki? – Tagad Felliko skatījās man acīs.
-Es pat nezinu. Labi!
Antonio sejā bija manāms milzīgs smaids. Es pasmaidīju pretī Antonio. Felliko brālis paņēma glāzi un izdzēra nelielu malku alus. – Kāpēc gan ne?- Kad bijām paēduši, braucām atpakaļ uz manu māju, pa ceļam aizvezdami Antonio. Ienākdama mājās, saņēmu zvanu no Hellas. – Sveika! Ko tad tu tā zvanies? Dārgi taču!
-Ai, ko tu! Kā tev iet, stāsti!
-Ko tad tu gribi zināt?
-Kas ar Felliko?
-Viss kārtībā. Mēs salabām.
-Burvīgi! Klausies, mēs nolēmām kāzu datumu.
-Jā, un?
-Sākām jau plānot viesu sarakstu. Kā arī es drīz lidošu pie tevis!
-Malači. Ceļojumā vai kā?
-Jā, mani sūta komandējumā, tāpēc ar tevi vēlos satikties.
-Perfekti. Tas ir ideāli. – Felliko sāka māt ar roku, lai beidzu sarunu – Labi, es tev piezvanīšu vēlāk, mani sauc! Bučas tev! Gaidīšu! Ziņo!
-Labi, čau! – Mūsu saruna beidzās. Felliko man lēni tuvojās klāt. – Kas tad tev ciemos brauks? – viņš apvija rokas man ap gurniem.
-Hella. Draudzene, kura ar mani bija tajā koncertā.
-Jā, pareizi. – Felliko apķēra mani ciešāk un mēģināja mani noskūpstīt. Mana sejā atplauka milzīgs smaids. Es ļāvos, jo nespēju iedomāties viņu bez manis.
Bija pagājusi vēl viena nedēļa. Šovakar pēc darba būs jābrauc pie Felliko ģimenes. Biju ļoti uztraukusies, taču manu uztraukumu pārtrauca priekšnieks, ieaicinādams savā kabinetā.
-Es braucu komandējumā, labi ceļojumā ar ģimeni. Būsim prom veselu mēnesi. Paliksi galvenā.
-Es?
-Jā, protams, bet , ja tu negribi.
-Nē, nē, tas ir mans darbs. Centīšos visu izdarīt kā nākas...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzives-virpulis-8dalas-turpinajums/635880
