Iepriekšējā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-2/753325">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-2/753325
Lejā ir dziesma, ja vēlatis, varat ieslēgt un tad lasīt....
*********
Es negribēju domāt, par to, cik ilgi turpināsies prieks un patīkamās sajūtas, es gribēju šo mirkli izbaudīt un cerēt, ka tas nekad nebeigsies.
Es, kā vienmēr kļūdījos.... Notika tas, ko es nekad nebiju gaidījusi un nekad negribēju sagaidīt. Tas bija šādi - Es sēdēju krēslā, ar aizsietām acīm un gatavojos dāvanu jūrai, kad pēkšņi atskanēja skaļš būkšķis, kurš škietams nāca no augšstāva. Viens no brāļiem nočukstēja, ka ies apskatīties.... Es to dzirdēju, bet izlikos, ka neesmu neko dzirdējusi, sēdēju un nedaudz vēl smaidiju. Tā bija tāda maza smaida atblāzma.Nonācis lejā brālis paziņoja, ka svinības tiek atceltas. Es lēnām noņēmu šalli, kas bija apsieta ap manām acīm un ar asarām acīs raudzījos uz brāli. Viņš pamanija un pienācis man klāt sacija:
-Man ļoti žēl, ka tā sanāca.... Bet māmiņa ir mirusi..... - viņš to teica, tā it kā būtu vainīgs.
Es pāris sekunžu laikā biju augšstāvā un meklēju istabu, kurā ir māmiņa. Es pat nepamaniju momentu, kad gandrīz novēlos pa trepēm, tas mani pat neuztrauca.
Visbeidzot atradusi māmiņu notupos pie viņas nekustīgā ķermeņa, kurš ir klāts ar asinīm.
-Nē, lūdzu neaizej māmiņ, tu mums esi vajadzīga! - es šņukstēju un uzlikusi galvu uz māmiņas krūtīm cerēju, ka viņa atvērs acis un pateiks, ka tas bija tikai joks.... Tā nenotika. Pamaniju māmiņai durtu brūci mugurā. Kā es to pamanīju? Jo uz baltā paklāja sarkanais asiņu pleķis ar katru brīdi palika lielāks. Pēkšņi māmiņa pa visam lēnām atvēra acis un nočukstēja - Uzmanies no..... - Tālāk viņa netika... Es varēju tikai minēt.... Tagad viņa pa tiesi bija mirusi. Es raudāju bez apstājas asaras atkal nāca straumēm, ka pati nespēju saprat, kur viņas radās.
Es raudāju vienā raudāšanā, es centos saprast, no kā man ir jābaida, vai jāuzmanās. Kāds traks psihopāts skaida pa pilsētu? Kāds ģimenes ienaidnieks? Tfu tfu tfu, tikai ne kāds no tuviniekiem.
Sviests ar visu policiju bija pa tiesi liels sviests. Viņi pat diži necentās uzzināt, kas īsti un kā notika, kur katrs bija un ko darīja. Viņi tikai pierakstija vārdus un uzvārdus, pat neapskatīja mammas līķi.
Ienīstu šos visus prātvēderus, kuri gudri runā, ka visu noskaidros un izdarīs. Patiesībā tā ir tikai tukša runāšana. Viņi neko neizdarīs. Ies laiks, viņi aizmirsīs, ka šāda slepkavība bijusi un slepkava netiks atrasts.
Ir smagi apzināties, ka tik tuvs cilvēks nu ir pa galam... Es vairs mammu neredzēšu nekad. Ja nu vienīgi bildi uz kapakmeņa. Mani māc dīvaina sajūta... Sajūta, ka kāds no ģimenes ir vainīgs. Kāds no brāļiem, bet ja tā ir patiesība, tad kurš? No kura man ir jābaidās? Un kurš varētu būt nākamais?
Varbūt es vienkārši jūku prātā. Cita izskaidrojuma nav. Brāļi taču neko tādu nenodarītu mammai. Ne pavisam ne! Viņi nav uz to spējīgi. Viņi to nekad nedarītu. Viņi mīl mammu, tā pat kā es! Vai varbūt?..... Es laikam tikai jūku prātā....
Paņēmu tējas krūzi, kura bija karsta un dedzināja manas plaukstas. Kāda starpība? Applaucēšos, nu nekas traks. Pāries. Bet sirds sāpes gan nepāries. Un domu plūdi manā galvā arī nebeigsies, ne tik drīz. Varbūt pat naktī. Visticamāk man vieta ir trako namā, pie visiem citiem, kuri noteikti arī sajukuši dēļ domām, kuras neliek mieru. Nekad neliek mieru...
Sajutu, ap mani aptinamies siltu segu un stipras rokas.
-Kā tu jūties? Es zinu, tas ir smags trieciens tev... Tā tam nevajadzēja notikt... Piedod, es... Man nevajadzēja laist mammu vienu uz augšstāvu... - kaut kas Demiana balsī man likās aizdomīgi. Tā it kā viņš to būtu paveicis. Beidz Agnese, viņš to nekad nedarītu! Viņš mīl mammu, es mīlu mammu un arī abi pārējie brāļi mīl mammu.
Iedzēru tējas malku. Tēja jau bija atdzisusi. Nevar būt, ka tik ilgs laiks pagājis domājot vien.... Varbūt man vajadzētu apmeklēt kādu ārstu? Varbūt aiziet uz trako namu un pieteikties? Kāpēc es vispār tik daudz domāju? Kaut kā atcerējos, ko Demians jautāja.
-Man... - rūgti iesmējos un turpināju - gan jau izdzīvošu, paldies, ka pajautāji. - lai kā arī viss liktos aizdomīgi, es tomēr saglabāju savas labās manieres, kuras māmiņa mācija. Ak... Viss tik ļoti atgādina māmiņu... Vislabākais, ko man tagad vajadzētu darīt - iedzert miega zāles un iet gulēt ar cerību vispār vēl jebkad pamosties. Ne jau tāpēc, ka es sadzertos par daudz tās tabletes, bet gan tāpēc, ka kāds slepkava ir uz brīvām kājām un jebkurš no mums ir apdraudēts.... Var gadīties, ka tas tomēr ir Demians, lai gan viņam nebūt nebūtu iemesla kaut ko tādu darīt...
Bet kas to lai zin.... Varbūt mantojums, kurš tiks atstāts Vecākajam jeb Demianam lika nogalināt mammu, lai ātrāk savā īpašumā dabūtu šo māju, māmiņa visu kārtoja ar manu palīdzību, jo pati īsti nespēja saprast ko un kur jādara, kur un pie kā jāiet. Man pēc mantojumā rakstītā tiek mana istaba, no kuras Demians NEDRĪKST mani mest laukā. Demianam, kā jau teicu pienākas māja, Džeimsam pienākas mantas, dažādas gleznas un nu tādas lietas, bet Dāvidam.... Dāvidam pienākas nauda, kādi pāris tūkstoši.
Es iztinos laukā no Demiana skavām un ar visu segu devos uz savu istabu, es pagaidām vēlos palikt viena. Vērties pa balkonu ārā uz to kas ir palicis skaists. Klausīties putnu čalas. Rast kādu mierinājumu dabā man apkārt. Aizmirsties un sēdēt tādā kā eiforijas stāvoklī un priecāsties, par citu laimi.
Vēl divas nedēļas. Vēl divas nedēļas man ir atvaļinājums. Divas nedēļas, lai es varētu censties kārtīgi atpūsties un sagatavoties smagajam darbam. Varbūt apsvērt domu par pārvākšanos? Kur mani neatradīs..... Ar visu to, ka es esmu viena un tik nelaimīga... Es vēl gribu dzīvot.... Es negribu dzīvot bailēs, par to, ka kuru katru brīdi varētu pazust no šīs pasaules.... Es nevēlos aiziet kā māmiņa, es nevēlos nomirt mājās ar durtu brūci mugurā. Tagad, kad man ir nelabas aizdomas par Demianu, es nezinu, vai vispār gribu te ilgāk palikt....
Paņēmu maku un apskatījos, cik skaidras naudas tur ir. Pāris simti. Pagaidām pietiks. Vēl uz kredīt kartes ir vairāki tūkstoši. Man pat sanāktu labam un elegantam dzīvoklim ar visām ērtībām. Laikam tā arī būs jādara.
Atkal kluss klauvējien un man blakus nostājas Dāvida stāvs.
-Agnese, tev viss kārtībā? - mazais brālis bažīgi jautā.
-Jā, gan būs labi Dāvid, paldies, ka apjautājies... - runāju nenovēršot skatienu no apkārtējās pasaules. Klusums sāk ievilkties.
-Dāvid? - pajautāju, itkā gribētu pārliecināties par to, vai viņš vispār tur ir.
-Jā māšuk?- viņš mīļi pajautā un es jau jūtu viņa skatienu pielīpam pie manas sejas.
-Zini, ko? Izejam pastaigāties! Es vēlos izveidināt galvu! Nopirksim saldējumu un runāsim visādas muļķības, kā agrāk! - nedaudz smejoties izsaku savu priekšlikumu un paskatos uz jaunāko brāli.
-Lai notiek! - viņš arī atplaukst smaidā un sāk smieties, tad pabužina manus matus un dodas uz savu istabu pārģērbties, es daru to pašu.
****
Atvainojos, ka tik ilgi, sanāca tā, ka iedvesma nozuda tālēs zilēs...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-4/756582http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-4/756582">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-4/756582http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-4/756582
^^
