Paldies, par tiem 88 plusiņiem pirmajā daļā 
Es biju gaidījusi apmēram 50 ne vairāk 
Paldies jums mīļie lasītāji
Iepriekšējā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos/752984
*************
Bija ieradušies daudzi radinieki, ģimenes draugi, bet mani tas iepriecināja, tika iuz īsu mirkli, kamēr visa uzmanība tika pievērsta man kā jubilārei. Tiesa, viņi patiešām izturējās tā, it kā es būtu viņiem īsta radiniece, nevis tikai pieklīdusi meitene. Šie ļautiņi bija savādāki.
Dažbrīd aizdomājos, kāpēc mai vecāki bija tik... Tik riebīgi. Viņus pat par briesmoņiem nevar saukt. Viņi, pat tik maigus vārdus nav pelnījuši.
Apkārt bija dzirdamas viesu čalas. Viesi bija jautri noskaņoti un priecājās par atkal redzēšanos. Tikai es šaubos, ka viņi vēl jo projām bija 100% skaidrā. Lieta tāda, ka es šeit atkal neiederējos... Es biju drūma, ne sejā, ne acīs nevarēja redzēt, kaut mazāko prieka izpausmi.
Secinu, ka esmu kļiuvusi pārāk depresīva un sveša. Pārāk pelēka un drūma. Manī nebija nekas, kas spētu izraisīt kādam prieku, bet no otras puses... Kāpēc tad viesi priecājās no sirds? Varbūt viņi par mani smējās? Varbūt...
Visi jautājumi, par pagātni mani moca, katru dienu, dažreiz pat naktī neļauj gulēt...
Es jau biju pieradusi.
Māmiņa tik burvīgi gatavo. Tā, kā šie viesi galveno kārt atbrauca nosvinēt manu dzimšanas dienu, tad nolēmu palikt pie galda un sastādīt viņiem kompāniju, ņemot vērā to, ka jau biju paēdusi, vai varbūt pieēdusies? Centos iedziļināties viņu sarunas tēmā, par kuru viņi tagad runāja. Drīz vien atskārtu, ka viņi nemaz nav tk atšķirīgi un dažas lietas un vēlmes mums bija kopīgas.
Nezinu, kā man tas izdevās, bet es pat iesmējos, par kādu onkuļa joku. Brāļi un māmiņa nedaudz jocīgi uz mani paskatījās. Tikai viņi saprata, ka šoreiz es pa tiesi no sirds iesmējos. Viņi bija pieraduši pie tā, ka es pa retam tikai uzsmaidu. Bet, lai es smietos... Nezinu, kam būtu jānotiek, bet šoreiz ir pierādījums, ka brīnumi notiek!
Paskatījos uz viņiem visiem un uzjautrināta paraustiju plecus, kamēr viņi visi pēc kārtas sarauca uzacis uz augšu izveidojot lielas krunkas uz viņu pieres. Tas mani, kā par brīnumu vēl vairāk uzjautrināja.
Bija ļoti dīvaina, bet patīkama sajūta, atkal smieties. Ciemiņi neko neparastu nepamanija, jo bija pieraduši, ka es smējos, lai gan tikai es un pārējie ģimenes locekļi zinājām, ka tie nav nedz īsti smiekli, nedz īsts smaids.
Diemžēl mani atkal sāka pārņemt skumjas un negatīvas emocijas, tāpēc es piecēlos un devos tualetes virzienā. Kad biu nomazgājusi seju un yikusi vaļā no tik uzmācīgajām domām un jūtām, iznākot no tualetes sastapos ar trim acu pāriem.
-Agnese, tev viss kārtībā? - Dāvids uzjautrināti novicināja roku man acu priekšā.
-Dāvid, nomierinies, ne jau tāpēc mēs šeit gaidījām agnesi, lai pēc tam ākstītos. - iebelzdams dunku sānos pikti norūca Demians, vecākais brālis.
-Un kāpēc jūs te gaidījāt, kamēr iznākšu no tualetes? - ne īpaši jautri noskaņota vaicāju sakrustodama rokas uz krūtīm.
-Mēs vienkārši nevaram saprast, kas notika tāds, ka tu pat iesmējies, par onkuļa Nika joku. - klusākais no brāļiem Džeims ierunājās, vidējais brālis. Dīvaini, bet viņiem visiem vārds sākās ar burtu - D.
-Nezinu, joks pa tiešām bija smieklīgs un man atkal iepatīkās smieties. - uzsmaidiju visiem trim brāļiem un kad jau grasījos doties atpakaļ uz viesistabu manu ceļu aizšķērsoja Demians.
-Kas jums padomā? - viltīgi pasmaidiju un ar aizdomu pilnu skatienu paskatījos uz viņiem visiem.
-Tu nedrīksti tagad iet atpakaļ jo... - jau atkal Dāvids izpelnījās dunku sānos.
-Jo? - jau vairāk ieinteresētāka gaidīju atbildi.
-Atkal tu visu centies izjaukt! - nošņāca Demians. Tikmēr situāciju centās labot Džeimss.
-Nu mēs vienkārši gribam zināt visu, visos sīkomos, ko un kā, un kāpēc tu smaidi, un smejies, un tādas tās lietas. - neskatoties uz mani viņš runāja un neveikli kasīja pakausi.
-Un ja nopietni? Es zinu, ka jums kaut kas ir padomā! - interese nebija rimusies, bet nu jau sāka parādīties īgnums. Kāpēc viņi vienkārši nevar pateikt, kas notiek un kāds iemesls tam, ka viņi mani nelaiž pie viesiem.
-Nāciet šurp! - aiz viesistabas durvīm bija dzirdama māmiņas balss, kas mūs mudināja steigties uz viesistabu. Kaut kas bija noticis, vai saplīsis? Bet kāpēc es uzreiz to sliktāko domāju? Varbūt vienkārši māmiņa vēlas, lai mēs dotos atpakaļ pie viesiem un svinību galda...
Galds nu jau atradās pie istabas tālākās sienas, pa vidu telpai bija nolikts krēsls, kurš bija izgreznots, kā karalienes, vai varbūt karaļa (?) tronis. Mani tūlīt pat arī nosēdināja uz šī krēsla un uz galvas uzlika kroni.
-Šis ir kāds joks? - apjukusi un lielā neizpratnē ievaicājos.
-Nē meitiņ, mēs šogad tevi apsveiksim savādāk. Mēs tevī iedvesīsim vislabākās atmiņas, kādas tu nekad nespēsi aizmirst. - māmiņa mīļi noteica un uzsmaidija tik silti, ka man pat kļuva tik silti un... Un patīkami..... Tā it kā es lidinātos pa mākoņiem....
***********
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-3/755234">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-3/755234
Kad nākamā? 
