http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-17/768959
********
Hīts Montgomerijs dzīvoja pilī!!! Pēkšņi es saskatīju situācijas līdzību ar pasaku, kurā princis baltā zirgā ved uz savu pili princesi. Es nespēju aptvert notiekošo. Samirkšķināju vairākas reizes acis, bet pils nenozuda un es vēl esmu baltā BMW blakus Hītam. Man laikam tomēr nerādās. Drošības pēc iekniebu sev rokā. No sapņa es nepamodos. Tātad vien jāsamierinās, ka šī ir realitāte.
Izdvesu domās kārtīgu „OHO”, bet spriežot pēc tā, ka Hīts iesmējās, es to biju pateikusi skaļi, tāpēc papurināju galvu un aizvēru savu, no pārsteiguma atvērto muti.
Galvā valdīja domu juceklis. Hīts dzīvo pilī! Viņam protams ir restorānu tīkls, dārgu restorānu tīkls, bet es biju gaidījusi, ka viņš dzīvo kādā villā pie ūdens, vai lielā un glaunā privātmājā…
-Tu šodien arī taisies kāpt ārā? - skanīgie smiekli un drauga balss lika saprast, ka es neesmu pamanījusi Hītu pie atvērtajām durvīm, turot roku man pretī, tā kā pirms vairākām stundām pie restorāna.
-Jā-ā, es… Es… Oho… Es jau kāpju. - vēlreiz sapurināju galvu, atgaiņājot nevajadzīgās domas. Princis baltā zirgā! Un kas tad esmu es?
-Es likšu kādam aizbraukt pakaļ tavām mantām uz viesnīcu. Nāc es tev parādīšu tavu istabu. - Hīts satvēra manu roku un mīļi uzsmaidīja. Es jūtos kā transā. Varbūt tas tomēr ir tikai sapnis, no kura es nespēju pamosties? Nē es nesapņoju, es taču sev pietiekami sāpīgi iekniebu! Drošības pēc to izdarīju vēlreiz. Nekas no šī visa nepazuda.
Pils iekšpuse bija skaista un grezna. Zelta kolonnas uz sienām meta dažādas ēnas. Milzīgās lustras pie griestiem skaisti nokarājās un vientuļas vēja pūsmas šūpotas , maigi iešķindējās. Portreti pie sienām izskatījās vairākus gadsimtus veci un ierāmēti zelta rāmjos. Saskaroties ar skaisto grīdu, apavi radīja skaņas, kas atbalsojās tālu pa gaiteņiem. Hīts mani uzveda otrajā stāvā pa milzīgām, ar sarkanu zamša audumu klātām kāpnēm. Pilī bija ļoti daudz istabu, kuras pilnīgi noteikti netika lietotas.
Man tika ierādīta milzīga istaba ar logiem, kas bija gandrīz pa visu sienu un ar lielu balkonu, no kura pavērās skaists skats uz rūpīgi koptu dārzu, no kura pacēlās patīkams ziedu aromāts. Gulta arī bija liela un ļoti mīksta ar zīda palagiem, un biezu, pufīgu segu, zem kuras noteikti nekļūtu auksti pat visaukstākajā ziemas dienā. Vecmodīga ozolkoka kumode ar dzērieniem un stikla glāzēm tās plauktos, piešķīra telpai mājīgāku, bet arī vecmodīgāku izskatu. Gleznas pie sienām bija zelta rāmjos, skaidri redzams, ka rūpīgi gleznotas un tajās bija attēlotas skaistas dabas ainas, kuras ar savu krāsu sajaukumu un tik skaidri detalizēto ainavu, apbur skatītāju. Dažviet pa stūriem bija izvietoti mīkstie atzveltnes krēsli, kas bija pieskaņoti gultas stilam un krāsām.
Aiz vienām no divām durvīm atradās vannas istaba. Tur bija liela un ļoti dziļa vanna kurai pretī atradās liels spogulis augstumā līdz pašiem griestiem. Persiku un maigi rozā krāsas flīzes labi saskanēja kopā ar mīkstajiem un maigajiem dvieļiem, kas karājās uz zeltītiem pakaramajiem. Pie vienas no sienām atradās skapis, kurā iekšā bija daudz tualetes papīra, dārgu šampūnu, dušas želeju un vēl daudz visādu nieciņu un lietiņu ķermeņa labsajūtai. Pods pēc izskata bija vecmodīgs, bet darbojās tā kā mūsdienīgs. Izlietne bija interesanta ar zelta apmalītēm un plauktiņu virs zelta krāna, uz kura atradās zobu birste, un zobu pastas, kā arī smaržīgas ziepes.
Aiz otrām durvīm atradās „skapis-garderobe” , kurā bija daudz plauktiņu priekš apaviem un cepurēm, kā arī apģērbiem, un ļoti daudz pakaramajiem priekš kleitām, un virsdrēbēm. Bija arī speciālas atvilktnes cimdiem. Pie sienas tieši pretī durvīm atradās spogulis, kurš pletās pa visu sienu un bija griestu augstumā, kā lielākā daļa šeit redzēto spoguļu. Pie spoguļa bija piestiprināti vēl citi dažādu izmēru spoguļi, kurus varēja kustināt dažādos leņķos tā, lai būtu iespējams aplūkot savu izskatu arī mugurpusē. Kreisajā pusē spogulim, pie sienas atradās spoguļgaldiņš, uz kura atradās lādītes priekš dārglietām un ķemmes, kā arī mūsdienīgas sieviešu lietiņās, un ierīces, kas galīgi neiederējās šajā vecmodīgā skata telpā. Mazās atvilktnītes galdiņā bija priekš kosmētikas un tādiem nieciņiem.
-Skatos, tu jau visu esi izpētījusi un iepazinusi. – puisis mani izbiedēja un spoguļa atspulgā es pamanīju viņu stāvam durvīs, un raugāmies uz mani. Interesanti cik gan ilgi viņš tur jau stāv? – Izskatās, ka tev šeit patīk. Man prieks par to. – puiša sejā nu jau pletās plats, apmierināts smaids, atklājot viņa baltos zobus. Paskatoties uz viņa lūpām iekodu sev apakšlūpā. „Tā taču nevar” pie sevis strikti noteicu un centos izturēties tā, itkā puiša lūpas manu uzmanību nemaz nesaistītu.
-Paldies Hīt, šeit ir ļoti skaisti un mierīgi. Man šeit pa tiešām patīk. – pagriezos ar seju pret Hītu un maigi pasmaidīju viņam. Pa to laiku puisis bija pienācis man klāt.
-Tu šeit vari palikt, cik ilgi vien vēlies. Ja tu vēlēsies, rīt es tev parādīšu, kur atrodas zirgu stallis un ja būs griba, dosimies skaitā izjādē pa mežu, un pļavām. – Hīts maigi pagrieza mani ar seju pret spoguli un no bikšu kabatas izvilka samta kastīti. Kastītē bija zelta ķēdīte. Pie tās karājās sirsniņa uz kuras mirguļoja dimantiņi un bija saredzams skaists uzraksts – love. Kad viņš jau grasījās aplikt man ķēdīti es pagriezos pret viņu.
-Hīt, es to nevaru pieņemt, tu tā jau pārāk daudz esi darījis manā labā. – novērsu skatienu no Hīta sejas. – puisis iesmējās un aizlika man aiz auss matu šķipsnu.
-Protams, ka tu vari. Tā ir dāvana. Tev. Draudzības simbols. – Hīts maigi noglāstīja manu vaigu.
-Bet Hīt… - Nepaspēju neko vairāk bilst, kad puiša lūpas jau bija skārušas manējās. Es vēlējos atrauties un grūst viņu projām, bet viņa lūpas bija tik maigas un saldas.... Sajutis, ka es viņa rokās atslābinos, Hīts sāka skūpstīt mani kaislīgāk un kaislīgāk, līdz kamēr mums sāka trūkt gaiss un mēs atrāvāmies viens no otra.
Pēkšņi, es kā zibens sperta atcerējos par savu rētaino un pretīgo seju. Varbūt es vienkārši biju paranoiķe, bet ņemot vērā manu iepriekšējo pieredzi ar vīriešiem… Te kaut kas nebija kārtībā. Atgrūdu puisi, kurš uzreiz apmulsa un sāku kāpties atpakaļ, ar rokām cenšoties sataustīt kaut ko, ar ko es varētu aizstāvēties, ja rastos nepieciešamība.
-Ko tu gribi no manis? Kāpēc tu mani atvedi pie sevis un dāvini man zelta ķēdītes, ja tu mani pazīsti tikai pāris stundas? Un tikai nemēģini teikt, ka es esmu skaista un visas tās pārējās muļķības. – paniski kliedzu vērojot katru puiša soli un kustību.
-Beidz spītēties sirsniņ. Es zinu, ka tev patika skūpsts mazā un ķēdīte. Tev te ir labi. Vai tad ne tā? – Hīts pasmaidīja nevainīgu kucēna smaidu un ar maziem solīšiem nāca man tuvāk. – Sirsniņ, es netaisos tev darīt pāri. Nāc nu pie manis, zaķīt. – viņš pastiepa roku uz manu pusi un gaidīja, kamēr es to satveršu un padošos viņam.
-Pasaki taisnību. Tad es iešu pie tevis. Varbūt. – paskatījos viņam acīs un gaidīju, ko viņš darīs tālāk. Runās, vai metīsies man virsū.
-Gribi taisnību? Labi. Es tev izstāstīšu taisnību, tikai lūdzu, aiziesim apsēties. – cilvēks kuru es sāku uzskatīt par draugu, zīmīgi paskatījās uz savu roku un papurināja to, norādīdams, ka vēlas, lai es to satvertu. Nedroši pastiepu savu roku uz viņa pusi un viņš to maigi satvēra un pacietīgi gaidīja, kamēr es kļūšu drošāka un došos ar viņu apsēsties.
Ērti iekārtojusies uz viena no mīkstajiem atzveltnes krēsliem, nepacietīgi dīdījos, cenšoties uzminēt, kādas muļķības būs, tā viņa taisnība.
-Viskiju, tekilu, degvīnu ar kolu? – Hīts paskatījās uz mani, bet es tikai noraidoši papurināju galvu. Pats sev viņš ielēja viskiju un apsēdās uz gultas man iepretim. – Tātad, tu vēlējies zināt taisnību. Taisnība ir tāda, ka es tevi mīlu. Es tevī iemīlējos jau no pirmā brīža, kad tevi ieraudzīju un jau vairākas nedēļas nespēju beigt par tevi domāt. Kad es tevi pēkšņi atradu tajā šķērsieliņā es nodomāju, ka šādu iespēju iepazīties ar tevi tuvāk un būt ar tevi kopā, es nespēju palaist garām. – runātājs iemalkoja kārtīgu dzēriena malku un nedaudz saviebās. Viņš paraudzījās uz mani ar pētošu un gaidošu skatienu.
*********
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-19/787691
