local-stats-pixel fb-conv-api

Dzīve mēdz būt arī gaišos toņos #170

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-16/768853

*******

Pēc vismaz desmit minūšu gara skrējiena, kura laikā, par laimi neviens no brāļiem mani nenoķēra, es iemuku šaurā šķērsieliņā, lai nedaudz atvilktu elpu, ja nu gadījumā nāksies turpināt savu sprintu pa šo lielo pilsētu, nezinot uz kurieni es vispār skrienu un kā pēc tam nokļūšu atpakaļ.

Kāda velna pēc viņi visi ir te un ko viņiem no manis vajag? Vai es tiešām nekad nevarēšu mierīgi dzīvot, bez nevēlamiem pārsteigumiem, no nevēlamiem cilvēkiem? Ir jau protams mīļi, ka brāļi ir veikuši tik tālu ceļu, lai nokļūtu pie manis, bet viņi nav sapratuši to, ka es aizbēgu, lai pabūtu viena un tiktu galā ar savu nelaimīgo dzīvi.

-Vai jums viss ir kārtībā? - runātājs bija kāds puisis, pēc izskata ne vecāks par divdesmit pieciem gadiem. Es pamatīgi izbijos, jo biju aizrāvusies ar domām par pēkšņo tikšanos ar pagātni.

-Jā, jā viss kārtībā! - uzsmaidīju svešiniekam, lai savus vārdus darītu pārliecinošākus. Būtībā jau tas nebija diži melots, galu galā es tikko aizbēgu no savas pagātnes. Vistiešākajā nozīmē.

-Jūs nevajag aizvest? Es jūs varu aizvest. - šis svešinieks gan bija uzbāzīgs.

-Es dzīvoju viesnīcā, bet pagaidām nevaru tur atgriezties - pat neapdomājot, ko es saku, izspļāvu tieši to, ko es nedrīkstēju atklāt. Skaisti!

-Vai jums ir kur palikt? - uzstājīgais jauneklis vēl jo projām nevēlējās likties mierā.

-Nē man nav kur palikt un es pat nezinu kur atrodos. - Tagad es nožēloju, ka to vispār pateicu.

-Jūs varat pārnakšņot pie ma… - es pacēlu roku tādējādi pārtraucot runātāju pusvārdā.

-Paldies, bet es atteikšos, man tas nav vajadzīgs. Gan es pati tikšu galā. Es pat nezinu kā tevi sauc svešiniek! - sašutusi noskaldīju un paskatījos uz puisi ar skatienu „Tev tiešām vēl neapnika?”

-Ak jā! Kā es tā varēju aizmirst? Sāksim no sākuma un veiksmīgāk! - puisis pasmaidīja un pastiepa roku sveicienam - Sveika! Mani sauc Hīts!

Paspiedu Hīta roku un nosaucu savu vārdu šķībi pasmaidīdama.

-Tātad Agnese, vai tev ir vajadzīga palīdzība? - Hīts maigi pasmaidīja un vērīgi nopētīja mani.

-Es nevēlos tevi apgrūtināt Hīt, es nevēlos nevienu apgrūtināt, - sirdī iesmeldzās sāpe. Es vienmēr esmu bijusi apgrūtinājums citiem, - bet es nezinu uz kurieni doties un kur es vispār atrodos, tā kā nāksies vien pieņemt tavu palīdzību. - smagi nopūtos un bēdīgi uzsmaidīju Hītam.

-Lieliski! Es tūlīt piebraukšu ar mašīnu, es to novietoju tepat aiz stūra! - Hīts izskatījās tā, itkā loterijā tikko būtu laimējis miljonu.

-Aha! - izdvesu nezinādama ko vairs teikt.

Pēc mirkļa pie šķērsieliņas parādījās BMW X6 50d ar kuru es jau ilgi sapņoju izmest kaut vienu līkumiņu.

Atvēru priekšējās durvis un jau taisījos kāpt iekšā pasažiera pusē, kad kā manas domas nolasījis Hīts piedāvāja man sēsties pie stūres.

Centos neizrādīt savu sajūsmu un pajokoju, jautājot vai viņš ir gaišreģis, ka nolasījis manas domas? Izrādās, viņš bija pamanījis sajūsmas mirdzumu manās acīs un nolēmis, ka man nāktu par labu izbraukt ar manu sapņu mašīnu.

Jau ir pagājusi stunda vienkārši bezjēdzīgi braukājot pa pilsētu pie skaļas un labas mūzikas. Mans garastāvoklis ir tik labs, ka varētu pat teikt – lidinās pa mākoņiem. Tā kā man nav ne jausmas kur Hīts dzīvo es viņam piedāvāju samainīties ar vietām , lai viņš mani aizvestu uz vietu, kur es varētu nedaudz atpūsties.

Mēs braucām kaut kur, bet kur, tas bija Hīta ziņā. Pāris reizes slepus uzmetu ašus skatienu blakus sēdošajam puisim. Hīts pa tiešām ir izskatīgs, lai gan tas vēl ir maigi teikts. Puisim bija augsti vaigu kauli, taisns skaists deguns, skaistas gaiši zilas acis ar garām, skaistām, ne pārāk tumšām skropstām. Mati bija nedaudz izpūruši ar vienu izskūtu sānu, ne pārāk tumši brūni. Lūpas bija ne pārāk biezas, bet skaistas, it īpaši kad puisis smaidīja. Zobi - balti un vienādi skaisti. Puiša šarms mani apbūra un es aizvien biežāk sāku mest slepenus skatienus, kurus Hīts sāka pamanīt, tāpēc es pārtraucu viņu slepus novērot.

-Paldies, ka padarīji šo manu nelaimīgo dienu skaistu. - kautrīgi noteicu sirsnīgi uzsmaidot cilvēkam, kas pa īstam padarīja mani laimīgu. Par atbildi Hīts uzlika roku uz manas kājas un pāris reizes maigi saspieda tā itkā mēs būtu seni draugi.

Mana sirds sāka pukstēt straujāk un no laimes man sāka reibt galva.

-Es nevēlos būt nepieklājīga, bet vai vēl ilgi jābrauc? – nokaunējos pati par savu jautājumu un aizgriezu galvu, lai Hīts neredzētu manus piesarkušos vaigus.

-Atkarībā ko tu vēlies. Vai varbūt ir kādas problēmas, vai pretenzijas? - Hīts uzmeta man ašu ziņkārīgu skatienu un tad pievērsās atkal ceļam.

-Nū-ū, es esmu izsalkusi un labprāt kaut ko ieēstu. - no jauna piesarku, bet paskatījos uz Hītu, gaidot atbildi.

-Ak tad tur tas suns aprakts! - puisis jautri iesmējās un piestāja pie restorāna, kas izskatījās pietiekami dārgs, lai es tur nevarētu atļauties pusdienot.

-Hīt, tev nešķiet, ka šis restorāns ir pārāk… pārāk dārgs? - nedaudz minstinoties izteicu savas domas par šo restorānu nopietni lūkojoties uz Hītu.

Hīts izskatījās diezgan uzjautrināts, tikai es nesapratu kāpēc.

-Kas? Kāpēc tu uz mani tā skaties? - sāku kļūt nikna un kašķīga itkā censtos panākt to, lai mēs sāktu strīdēties. Nav patīkami ja par tevi smejas, vai skatās kā uz muļķi.

-Nekas! Šis ir mans restorāns. Nojaušu, ka tu šeit neesi pārāk ilgi un savu viesnīcas numuriņu neesi pametusi. - Hīts mīļi uzsmaidīja un noglāstījis manu vaigu, izkāpa no mašīnas. Kad es jau pastiepu roku, lai atvērtu durvis, Hīts kā džentelmenis tās atvēra un paklanīdamies pasniedza man roku.

Iespurgusies satvēru puiša roku un izkāpu no mašīnas.

Ir jau pagājušas vairākas stundas sēžot kopā ar Hītu viņa greznajā restorānā. Mēs runājam par visu un tai pat laikā par neko. Esmu iepazinusies tuvāk ar Hītu un viņa joki, maigie glāsti un mīļie skatieni, liek manai sirdij pukstēt straujāk un tauriņiem lidināties vēderā. Kad viņš paskatās uz mani un pasmaida savu žilbinošo smaidu, es jūtos kā kūstošs saldējums karstā vasaras dienā.

-Tad kā būs ar braukšanu pie manis jaunā lēdija? - viltīgs smaids pavīdēja puiša izskatīgajā sejā.

-Vai tikai tev kaut kas nav padomā, Hīt Montgomerij? - tikpat viltīgi uzsmaidīju un pamanīju puiša acīs iemirdzamies dzirkstelītes. Ko tad tas nozīmē?

Pārāk ilgi es neprātoju un piekritu doties pie Hīta uz mājām. Pēc tik jautras un aktīvas dienas es jūtos pietiekami nogurusi, lai vēlētos tikai atpūsties. Pēc Hīta teiktā nopratu, ka pie viņa jābrauc apmēra pusstundu pa šoseju. Man nebija pretenzijas, galu galā es varēšu atpūsties jautrā un patīkamā nesen iegūtā drauga kompānijā.

Mēs braucām pa šoseju ārpus steidzīgās un trokšņainās pilsētas. Apkārt pletās pļavas un meži, kas ainavu padarīja tik skaistu, ka es nespēju atraut acis no tās.

Pēc kāda brītiņa Hīts nogriezās pa labi uz bruģēta ceļa, kas stiepās tālāk nekā es spēju saredzēt. Dīvaini, parasti nogriežoties no šosejas ir grants ceļi, bet ko es varu zināt? Agrāk es šeit nekd neesmu bijusi un neko nezinu par to kā cilvēki šeit dzīvo.

Braucot pa bruģēto ceļu skatam pavērās lieli plašumi un lieli milzīgi vārti, kas tos atdalīja no privātīpašuma. Kad piebraucām pie vārtiem, tie automātiski atvērās un manam skatienam pavērās elpu aizraujošs skats.

***********

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-medz-but-ari-gaisos-tonos-18/787620

61 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000