Dzīve aiz maskas [6]7

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-5/688474

Es ilgi turpināju lūkoties no plakātiem uz vīrieti, kamēr es lēnām apradu pie šīs domas un sāku saprast, kādēļ vīrietis staigāja tik ļoti noklājis savu seju. Taču fakts, ko biju tikko atklājusi lika man vēl joprojām justies pārsteigtai.

Es sajutu kādu pieskaramies savam zodam. Palūkojos uz vīrieti. Viņš nebija atkāpies ne soli, turpinādams lūkoties manās acīs. Viņš izskatījās apmierināts par to, ka esmu tādā šokā, bet nez kādēļ man šķita, ka viņš ir arī mazliet uzjautrināts.

- Kas? - es vaicāju, nespēdama vairs izturēt viņa saldo elpu pie sava deguna, pārsvarā dēļ tā, ka tā mazliet dvesa ārā arī alus rūgto pieskaņu.

- Mani vienkārši ieintriģēja tavs teiktas, par to, ka esmu tavas draudzenes mīļākā zvaigzne. - viņš teica ar smīnu uz savām lūpā.

- Un? - es nespēju Džeka teikto izprast. - Ko tu ar to gribi teikt?

- Es vienkārši tagad nesaprotu vai tu itin nemaz neesi mans fans. Vai tiešām tikai tava draudzene par mani runā? - viņš vaicāja turpinādams cieši lūkoties manās acīs.

- Vai tas ko mainītu? - atvaicāju un izskatījās, ka uz mazu mirki puisi esmu pārsteigusi.

- Nē, - viņš atteica beidzot no manis atkāpdamies, ļaujot man uzelpot un nomierināt manu sirdi, kas nez kādēļ bija sākusi lēkāt, taču viņš neatrāva no manis savas acis. - Laikam gan nē. - viņš tikai noteica pirms iedzēra vēl vienu malku no savas alus pudeles turpinādams mani uzlūkot kā tādu citplanieti.

Es nevarēju to izprast, taču es neiebildu, ka viņš mani tā uzlūko. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem, man tieši patika, ka es tieku ievērota. Viņa skatiens šķita īpašs. Viņa skatiens lika man justies īpašai, ko pirmo reizi pirms pārvācos dzīvot uz šo pilsētu es neiebildu.

Es atrāvos no viņa pelēkajām acīm, kad sajutu savu bikšu kabatu vibrējam. Man bija atnākusi īsziņa no Marijas atgādinot par balli un to, ka man ir jāsameklē deju partneris. Meitenei neko neatbildēdama ieliku savu telefonu atpakaļ kabatā un nokremšļojusies no jauna pievērsos puisim.

- Džek, - es iesāku. - Es atnācu, lai tev atnestu tavu žaketi, ko man biji atstājis, ko, praktiski, pēc mammas stāstītā biju tevi atņēmusi, un pateikties par to, ko manā labā vakar izdarīji. - es teicu, taču viņš neatbildēja, tikai turpināja mani cieši uzlūkot, liekot man kļūt nesaprotamu iemeslu dēļ ļoti nervozai. - Es nekad nebiju pieķērusies nevienai būtnei un tāpat kā manai mammai, arī man tas šķita dīvaini, dēļ kā nebrīnos, ka mamma mani neapstādināja. Uzzinājusi visu, kas vakar bija atgadījies, es zināju, ka man tev jāatvainojas, dēļ kā arī esmu šeit. Un, ja tu prāto, kā es uzzināju tavu mājas adresi, tad es varu apgalvot, ka neesmu viena no tām meitenēm, kas izspiego un tevi izseko. Es vienkārši atradu žaketes kabatā tavu vizītkarti, vismaz, es domāju, ka tā ir tava vizītkarte un piezvanīju uz tās doto mājas numuru, kad pacēla kāda sieviete, kas man atklāja adresi. Nevaino gan viņu, jo es viņai sameloju, ka esmu kolēģe no tava darba un man ir kādi dokumenti, kas tev jāatdod personīgi. - atklāju un tikai tagad attapos, ka nervozi biju sākusi tarkšķēt, nespēdama aizvērt savu muti, ļaudama vārdiem līt pār manām lūpām un sniegdama Džekam iespēju knapi valdīt savus smieklus. - Labi, izskatās, ka pazemot sevi esmu paguvusi, tagad man laiks doties mājup. - teicu un apgriezusies uz papēžiem devos uz ārdurvju pusi, kad puisis pēkšņi satvēra manu roku, liekot man atskatīties.

Viņš smaidīja, taču šis smaids nebija izsmiekla pildīts, kā biju iedomājusies. Tas nebija arī ļauns. Tieši otrādi, viņa smaids bija dāsns, kas lika man nosarkt. Man bija jāatzīst - vīrietis tiešām bija ļoti izskatīgs, kā īstai zvaigznei pieklājas un es sajutu savu sirdi no jauna skrienam.

- Alise, - viņš iesāka tik maigi, ka pār manu ķermeni pārskrēja skudriņas. - Es nespēju to izskaidrot, bet man bija nojauta, ka es tevi vēl kādreiz satikšu.

- Kādēļ? - vaicāju un ievērojusi, ka mana balss skan par toni augstāk kā parasti, es noklepojos un mēģināju vēlreiz: - Kādēļ? - biju apmierināta ar iznākumu - šoreiz tā skanēja dabiski.

- Laikam dēļ tā, ka tu man šķiti pārāk stūrgalvīga. - viņš domīgi noteica atlaizdams manu roku un es atminējos par atgadījumu autobusā, kad biju strīdējusies ar šoferi.

- Vai tas ir slikti? - vaicāju, nespēdama šo jautājumu apstādināt.

Džeks no jauna mani uzlūkoja ar tām pelēkajām acīm, kas lika man sajusties neērti, bet tajā pašā laikā dīvaini apmierināti it kā es gūtu kādu gandarījumu no viņa skatiena. It kā es gaidītu, kad viņš mani ievēros.

- Tas ir diezgan.. - viņš iesāka mēģinādams sameklēt vārdus. - Izaicinoši. - Džeks atbildēja. - Es neesmu saticis nevienu sieviešu kārtas pārstāvi, kas mani tā būtu ieinteresējusi. - viņš teica un es no jauna paguvu nosarkt.

Es sajutu savas rokas sākam svīst. To plaukstas nu jau bija slapjas un es nespēju saprast, kas pie velna ar mani notiek. Es nespēju arī atraut savas acis no viņa. Man bija sajūta, ka es uz Džeku varētu lūkoties mūžīgi un man nekad tas neapniktu.

Es nekad tā biju jutusies. Man bija sajūta, ka es vīrieša klātbūtnē izkusīšu un tam nebija nekāda sakara ar to cik izskatīgs viņš bija, lai gan es melotu, ja teiktu, ka to nebiju ievērojusi. Tam nebija nekāda sakara ar to, kā es jutos, kad viņš man pieskārās. Viss, kas lika man tā justies bija viņa acis, kas urbās manā dvēselē, neļaujot man atraut skatienu no tām. Tās pelēkās sudraba acis bija mani apbūrušas.

Es satrūkos, kad mans telefons sāka zvanīt, vibrējot bikšu kabatā. Palūkojos uz ekrānu un, kā jau biju nodomājusi tā bija mana mamma, kas noteikti zvanīja pēc tēva rīkojuma.

- Jā, mammu, - es atbildēju uz zvanu. - Ar mani viss ir kārtībā. - es atbildēju uz viņas jautājumu pirms viņa man paspēja to vispār uzdot.

- Vai tu jau viņu satiki? - viņa vaicāja un es zināju, ka viņa runā par Džeku.

- Jā, es uz viņu šobrīd lūkojos. - teicu, liekot Džekam saprast, ka runa iet par viņu.

- Pasveicini viņu no manis un tavs tētis jautā cikos tu grasies būt mājās.

- Jau izeju. - es atbildēju pasmaidīdama par savu tēvu, kuru varēju šobrīd iedomāties sēžam virtuvē pie galda lasām avīzi un noklausāmies sarunu.

Saprotiet, viņš bija izskatījās stingrs, vismaz visiem tā šķita, taču patiesībā, viņš bija tas, kurš par visu raizējās visvairāk. Arī mamma nebija labāka, tomēr, ja būtu konkurss šajā tēmā, mans tēvs to noteikti uzvarētu.

- Sarunāts, - viņa piekrita. - Kad nāc mājās atnes tik savam tētim kādu saldumiņu, lai viņam vieglāk ap sirdi. - mamma klusi noteica, taču to bija, laikam, arī dzirdējis tētis, jo sadzirdēju viņa tēloti aizvainotu "Hei!" pirms mamma smiedamās nometa klausuli.

- Kā jau dzirdēji man jādodas mājās. - es teicu pagriezdamās pret Džeku un sniegdama jaunajam vīrietim viņa žaketi.

- Jau? - viņš vaicāja it kā vīrietis nevēlētos, lai dodos prom, tomēr es sadzirdēju viņa balsī to mazo izsmiekla pieskaņu.

- Vai tu vēlies, lai palieku? - zobojos.

- Un, ko tu teiktu, ja es atbildētu ar jā? - viņš atvaicāja un es pieķēru sevi no jauna lūkojamies viņa pelēkajās acīs.

- Tad es atbildētu ar "neko darīt, vecāki gaidi". - noteicu un devos uz izejas pusi, vēlēdamās tikt pēc iespējas tālāk no viņa apburošajām acīm, kas manī izraisīja dažādas dīvainas sajūtas, kuras nekad nebiju izjutusi.

- Vai es tevi vēl kādreiz satikšu? - viņš vaicāja man sekodams un mani ar šo jautājumu pārsteidzot.

Kādēļ gan, lai Džeks mani vēlētos satikt? Es nebiju aktrise un noteikti arī dziedātāja ne, ko biju iemantojusi no sava tēva. Nebiju arī nekāda modele, bet te viņš stāvēja man to vaicājot. Vai viņš par mani zobojās? Vai viņš centās mani izsmiet?

- Varbūt atvedīšu savu draudzeni un tad.. - Džeku ķircinot iesāku pat pret viņu nepagriezdamās, baidīdamās, ka, ja vēlreiz puisi uzlūkošu notiks kaut kas tāds, ko nekad nebūšu pieredzējusi - kaut kas tāds, kas apgriezīs visu manu pasauli ar kājām gaisā.

- Nē, Alise! - viņš izmisīgi iesaucās satverdams manu roku un pagriezdams mani pret sevi, liekot man no jauna ielūkoties vīrieša acīs.

Man trūka vārdu. Viņa lepnais skatiens bija pārvērties raižu un baiļu pārņemts, liekot man sajusties vainīgai it kā es būtu viņam nodarījusi pāri. Šķita, ka viņa pelēkās sidrabotās acis ir atņēmušas manu balsi. Nespēdama neko teikt es puisi tikai uzlūkoju.

- Tu nedrīksti nevienam neko teikt! Tu nedrīksti teikt, ka mani pazīsti! - viņš teica, viņa balsij pavēlot. - Es izdarīšu jebko, ko tu vēlies, ja tu apsoli, ka nevienam neko par mani neteiksi! - viņš sāka lūgties.

- Jebko? - es pārvaicāju, kad man bija ienākusi ideja prātā, kas būtu pieņemami gan man, gan viņam.

- Jebko. - viņš solījās un uz manas sejas parādījās viltīgs smīns.

- Sarunāts, - es teicu vīrieti samulsinot. - Es apsolos nevienam neko neteikt, ja tu būsi mans deju partneris uz skolas balli.

- Skolas balli? - viņš neticīgi pārvaicāja.

- Jā, - apmierināta par savu ideju, es atbildēju. - Saproti, draudzene par kuru pirmīt runāju ir tā pati, kas ir ar šo balli apsēsta un ir gatava uz visu, lai es tajā ierastos, pat likdama man uz to iet ar.. - apklusu atskārzdama, ka jau atkal grasos teikt, ko vairāk kā vajadzētu. - Jebkurā gadījumā, šādi mēs izpalīdzētu viens otram. Es nevienam neko neteiktu par tevi, kamēr man būtu deju partneris ar ko spētu dabūt Mariju nost no sava kakla. - noteicu cenzdamās uzsmaidīt Džekam pēc iespējās jaukāko un saldāko smaidu, kāds man vien bija.

- Bet vai tu nedomā, ka man tas īsti neder, jo ballē man būs jāparādās cilvēkiem un visi mani vienalga atklās? - Džeks vienu uzaci pacēlis vaicāja.

- Tur jau tā lieta, ka tā būs masku balle. - es atbildēju ar smīnu uz lūpām. - Tev patīk maskēties ar šallēm un saulesbrillēm, bet, ja mēs tev uzliksim glītu masku, kas aizsegs tavu seju, tad tam vajadzētu būt tīri tā neko, ne? - noteicu un pēc vīrieša skatiena nopratu, ka viņš šādu opciju apsver.

- Hmm.. - pēc kāda laiciņa viņš novilka uz Džeka sejas parādoties smīnam. - Tas varētu derēt. - viņš atbildēja.

- Tad esam vienojušies? - vaicāju pasniegdama viņam savu roku.

- Vienojušies. - viņš noteica un tā vietā, lai paspiestu manu roku, viņš to strauji satvēra, pievilka mani sev klāt un noskūpstīja manu vaigu.

- Ko tu?!.. - iekliedzos vīrieti atgrūzdama un juzdama, ka mana seja ir no jauna pietvīkusi.

- Šķiet, ka laiks, ko pavadīsim kopā būs interesants! - viņš klusi noņurdēja un pirms es izmetos ārā no mājas man nopakaļ nokliedza. - Drīzumā tiksimies, Alise!

Es labprāt būtu pajautājusi kā viņš vispār zināja manu vārdu pirms biju stādījusies priekšā. Vai to, kā viņš zināja, kur mani aizvest, kad biju saslimusi? Tomēr šobrīd es vēlējos tikt pēc iespējās tālāk no šī iedomīgā aktiera. Mans ķermenis trīsēja, bet tas nebija no dusmām. Sajūtas, ko izjutu bija siltas un jaukas, kas manī izraisīja paniskas bailes - bailes, ka viss atkārtosies no jauna, kā agrāk, kad vadīju pavisam savādāku dzīvi.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-7/690684