Dzīve aiz maskas [7]1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-6/690137

- Es atradu deju partneri! - uzsitusi uz Marijas galda ķīmijas kabinetā izmetu.

- Ko? - viņa mazliet apstulbusi pārvaicāja.

- Tu vēlējies, lai atrodu partneri ar ko man dejot tajā masku ballē un es tev saku. Es. Viņu. Atradu! - uzsvērdama katru pēdējo vārdu paskaidroju.

- Tu nopietni? - viņa iespiedzās pielekdama kājās.

- Jā, es nopietni. - atbildēju un apmierināti pasmaidīju, jo zināju, ka būšu meiteni dabūjusi nost no sava kakla par šo tēmu.

- Un? Kurš tad ir tas laimīgais? - viņa vaicāja acīm mirdzot.

- Laimīgais? - paceldama vienu uzaci pārvaicāju. - Drīzāk jau upuris. - smiedamās izlaboju.

- Jā, jā.. Tu jau nu esi TIK briesmīga, ka visi, kas tev ir pietuvojušies ir upuri! - viņa zobojās.

"Tu pat nevari iedomāties," pie sevis skumji nodomāju.

- Stāsti! - Marija pavēla mani izsizdama no pārdomām.

- Tu nespēsi iedomāties! - es teicu meiteni ieintriģējot.

- Nu, nu, - viņa izdvesa un ar pirkstu es norādīju, ka viņai jāpanāk tuvāk.

Biju pievērsusi visu viņas uzmanību, ko parasti bija grūti izdarīt. Viņas pilnu un neapšaubāmu uzmanību pat man bija parasti grūti pievērst, lai gan īsti jau arī necentos. Tikai dažreiz, kad vēlējos viņu paķircināt.

- Tas ir, - iesāku iečukstot viņas ausī. - No-slē-pums! - izdvesu un smiedamās sabužināju meitenes perfekto frizūru - brūno zirgasti.

- Alise! - viņa spiedza gan dēļ tā, ka nebiju atklājusi Džeka vārdu, gan arī dēļ izjauktās frizūras.

- Labāk atbildi man, vai pati esi atradusi sev partneri? - vaicāju, zinādama, ka būšu novērsusi draudzenes domas par Džeku, ja pievērsīšos tēmai par viņu un puišiem, zinot to, cik ļoti viņai patika būt uzmanības centrā.

Meitene automātiski norima un saļima atpakaļ skolas solā. Jebkurš, ievērojis draudzeni šādā stadijā varētu skaidri un gaiši pateikt, ka kaut kas nav kārtībā, jo Marija nekad neizrādīja skumjas. Viņa bija viens no pašlepnākajiem un stiprākajiem cilvēkiem, ko jebkad dzīvē biju sastapusi. Nekad neviens viņu nespētu redzēt tik mentāli nogurušu - cerību pazaudējušu.

- Stāsti, kas notiek? - ķēros vērsim pie ragiem. - Neesi atradusi puisi priekš balles? - vaicāju apsēdusies pretī savai draudzenei un cieši meiteni uzlūkojot.

- Es zinu, ko vēlos kā savu deju partneri, taču, ja es piedalīšos ar viņu es izjaukšu visu savu plānu. - viņa atbildēja.

- Tu mani pazaudēji pie "taču". - iepletusi acis atzinu. - Tu esi Marija - populārākā meitene skolā, kas nekad nelieto vārdu "taču", jo nezina tāda vārda nozīmi! - biju šokā par draudzenes atbildi. - Kas tas par plānu, ka tu grasies dēļ tā pazaudēt puisi?

Tiešām, es nekad nebiju dzirdējusi par tādu plānu. Nē, es nekad nebiju dzirdēju, ka viņa jebkad kādam ļautu stāvēt sev ceļā, ja runa gāja par lietām, ko meitene vēlējās iegūt. It īpaši, ja runa gāja par puišiem. Es dažreiz pat mēdzu apbrīnot viņas apņēmību. Bet te nu viņa bija. Pesimistiski sašļukusi skolas krēslā, apgalvodama, ka viņa nevar saņemt to, ko vēlas.

- Tas ir no-slē-pums. - viņa mani izmēdīja vārgi pasmaidīdama.

- Nu labi. - ķēros pie citas taktikas, lai uzlabotu meitenes noskaņojumu. - Ja tu "nevari" iet ar puisi, kuru vēlies, mēs atradīsim viņa vietā, kādu citu, kas neizjauks tavu plānu. - droši pasmaidījusi, es zināju, ka esmu no jauna pievērsusi meitenes uzmanību.

- Kā? - viņa ieinteresēta vaicāja.

- Ne par velti mēs esam populārākās meitenes skolā. - smīnēdama atbildēju.

Paņēmusi vienā rokā krēslu un ar otru roku sagrābusi Marijas delmu izgāju no klases. Noliku krēslu skolēnu pilnajā gaiteņa vidū un atlaidusi meitenes roku uz tā uzkāpu. Marija man raidīja savu nikno skatienu, kas apliecināja, ka es viņu apkaunoju, taču es to ignorēja.

- Uzmanību, uzmanību, dārgie puiši, - es iesāku kliegt pievērsdama skolēnu uzmanību. - Man ir maza problēma. Redziet, Marijai ir gadījusies ķibele un, nu viņai nav partneris ziemas masku ballei, kas nu jau tepat aiz stūra vien ir. Tādēļ mans jautājums ir šāds. Kurš vēlas būt skaistās Marija deju partneris? - es vaicāju liekot man apkārt sākt aurot gandrīz pusei no zēniem, kas bija bijuši gaitenī.

Es slepus uzlūkoju Mariju, kas bija nosarkusi un mutei no pārsteiguma priekšā pielikusi savu slaiko roku. Kad nokāpu no krēsla, Marija man burtiski uzlēca virsū stipri apskaujot.

- Nav par ko. - es smejoties atbildēju uz viņas pateicīgo skatienu. - Tagad gan labāk izvēlies savu partneri, pirms puiši ir izklīduši. - to noteikdama es atstāju draudzeni vienu ieskautu puišu barā, kamēr pati devos uz ķīmijas stundu.

Nav tā garākā, bet neko darīt.. :D

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dzive-aiz-maskas-8/691025