http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dziva-atmaksa-34/726181
Mēs braucām pa diezgan pamestu ceļu. Šis ceļš bija ļoti aizaudzis ar zāli, bet ar manas māsas džipu mēs tikām tam visam cauri. Kad biju apjautājusies, kāpēc mēs pa šādu ceļu brauca, viņa tikai atbildēja, ka mums jābūt ļoti piesardzīgām.
No vienas puses sapratu kāpēc, jo tās abas Ieva un Anna viņu bija atradušas, tādēļ viņas tur tik ilgi uzkavējās. Viņas mānīja mani teikdamas, ka meklē durvis uz otru pasauli, jo drošvien, ka domāja patiešām, ka esmu sargs, un sargiem noteikti ka bija kaut kādi principi. Bet ne jau tagad man bija par to jādomā!
Es ieslīgu dziļāk krēslā, un klausījos mūziku, kas skanēja pa radio. Dziesma, kas pašreiz skanēja bija ļoti nomierinoša, un ļāva kaut uz brītiņu visu apdomāt pie sevis.
Es nebiju domājusi, ka kādreiz man pa tiešām izdosies kļūt par ļauno, bet tagad es tāda biju. Noraudzīšos uz māsu, kā viņa iznīcina cilvēci, bet ko es tur varēju padarīt?
“Mēs drīz būsim galā, tur arī mūs sagaidīs tēvs. Paklau, es zinu, ka šis viss, kas šodien notika, tevi ir ļoti satricinājis, bet tu pareizi izvēlējies!”viņa aši noteica, un uzlūkoja mani.
Es tikai pamāju ar galvu un aizvēru acis. Pēkšņi atskārtu, ka es nevaru ar tēti tikties.
“Nē, es nevaru, viņš mani negrib, viņš vēlējās, lai es kļūstu par sardzi!”iekliedzos, un satraukti saspiedu savas rokas kopā.
“Nomierinies, ja viņš gribēs tevi kaut kur aizvest es nostāšos pa vidu viņam, un neļaušu, uzticies man, un tagad pēdējās minūtes atpūties. Šķiet, ka tev tas noderētu.”māsa pa visam mierīgi noteica, un turpināja skatīties, uz aizaugušo ceļu.
Bet kā lai es viņai uzticos? Es negribu kļūt par sardzi! Man pa tiešām bija jānomierinās.
“Lūdzu pastāstīsi, kas notika ar tevi tālāk, kad tu it kā nomiri mums visiem?”jautāju cenšoties novirzīt uz citu tēmu, plus vēl vēlējos uzzināt visu par viņu.
“Nekas īpašs jau nenotika, pēc tam kad tēvs mani atmodināja, es devos viņam līdzi uz otru zemi, un trenējos. Tur es jutos kā būtu piedzimusi no jauna. Jaunas būtnes, kurām es biju cieņā, tā pa tiešām ir neaprakstāma sajūta, kad tu nejūties vairs atstumts. Kad šis viss beigsies, mēs dosimies uz turieni, tev tur būs pašai sava māja, un ja tu zinātu cik tur ir skaisti!”viņa sapņaini ierunājas, un es varēju saprast, ka šajā otrā zemē viņa ir iemīlējusies.
“Un kā jūs iznīcināsies šo zemi?”es ievaicājos nemaz necerēdama uz atbildi, vienkārši es biju pārāk ziņkārīga.
Viņa kādu brīdi apdomājās, un tad teica:
“Tas notiks rītdien, ap abām zemēm radīsies neredzams caurums, kas ļaus ienākt vairākiem sagatavotiem karapulkiem no otras zemes, un sākt iekarot šo zemi. Kad viņi to būs izdarījuši abas zemes apvienos vienā.”
“Un kāda viss šajā būs tava loma?”jautājoši noteicu, jo sapratu, ka viņa uzticas man, un stāstīs visu, ko es vēlos uzzināt.
“Man būs jāatver šīs caurums.”viņa saspringti noteica, un stiklaini lūkojās uz priekšu.
Pirmo reizi apjēdzu, ka viņai pa tiešām bija ļoti nozīmīga loma zemē iznīcināšanā!
Stāsts jau tuvojās beigām.
