Dzīvā atmaksa. 341

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dziva-atmaksa-33/726168

“Es nevaru, es mīlu šo zemi, piedod.”es izdvesu šos vārdus.

Māsa aizkaitināti paskatījās uz mani.

“Ko tu mīli šeit? Te vairs nav nekas palicis, ko tev mīlēt! Mamma tagad ir mirusi, draugu tev tā pat nav, un domāju, ka būtu laba slepkava. Vai tevi moca sirdsapziņas pārmetumi? Tava sirds ir tik pat melna kā manas acis! Tu tiecies pēc varas tā pat kā es, to vien pierāda, tas ka tu visu varēji izdarīt, ko šī būtne tev sapnī teica.”viņa noteica un pasmīnēja.

Es vien spēju nobālēt.

“Nu, māsiņ, šī būtne biju es, un vēlējos pārliecināties, ko tik tu varētu izdarīt, lai iegūtu varu. Viss ko tu redzēji par šo būtni un savu puisi bija melo. Viņš tevi nekrāpa, un pat varētu teikt, ka ļoti mīlēja tevi, bet tu pat nemēģinot noskaidrot patiesību, aizgāji pie viņa un aukstasinīgi nogalināji.”māsa šo noteikdama skaļi iesmējās.

Tā tad tas sapnis bija tikai balstīts uz meliem, es nogalināju nevainīgu cilvēku!

“Tu esi ļauna, lai arī ko es būtu izdarījusi, es nespētu iznīdēt šo zemi, kur ir augusi mūsu mamma!”nokliedzu, un izlējos.

Māsa vai izskatījās, ka vārās dusmās, un ka tūlīt uzsprāgs gaisā. Pēkšņi viņas brūnie mati sāka plivināties, un melnās acis izpletās. Viņa pacēla augšā rokas, un es zināju, kas pēc tam sekos.

Sajutu spēcīgu sitienu pa visu ķermeni, un lidoju atpakaļ gaitā, un tad sekoja piezemēšanās pret zemi, kas bija no šī visa sāpīgākais. Pēc brītiņa jau izjutu, ka ķermenis dabūja strāvas triecienu, un jutos paralizēta.

Vienīgais, ko es jutu bija šausmīgās sāpēs, kuras es nespēju izkliegt ārā, tās tupēja man iekšā. Šķita, ka visi kauli, kas man bija, ir pārlūzuši uz pusēm, un vienkārši, es nespēju izturēt šīs šausmīgās sāpes.

Pēkšņi tas viss pazuda.

“Nākošreiz būs sāpīgāk! Pie tam es negribu tevi nogalināt, tu esi mana māsa. Saproti to beidzot, mums ir jābūt līdzās! Kur tu esi tur es, mēs atsevišķi esam nekas. Es tevi mocīšu, kamēr tev nekas cits neatliks kā būt manā pusē, bet es nevēlos tevi mocīt un domāju, ka tu arī, tādēļ lūdzu atceries visu, kas starp mums kādreiz bija, un piekrīti būt man blakām.”viņa žēlīgā balsī sacīja.

“Tas viss bija agrāk.”izdvesu, un sajutu asins garšu mutē.

“Es neesmu mainījusies, un tu arī ne. Lūdzu piekrīti!”viņa sacīdama, pienāca man klāt satvēra manu roku un ar spēku parāva uz augšu.

Tagad mēs bijām vienā acu līmenī. Es lūkojos viņas melnajās acīs, un viņa manās baltajās. Un jo ilgāk es tajās lūkojos, jo vairāk es sapratu, ka viņa pa tiešām nav mainījusies, tikai tās acis. Bet es mīlēju šo zemi, bet vai es to mīlēju vairāk par savu māsu?

“Labi, mās, es būšu kopā ar tevi.”varonīgi noteicu.



Viņa pēkšņi mani apskāva, bet es sajutu, ka iekšā sevī viens no maniem tukšumiem lēnām aizpildās, bet cits atkal paliek lielāks. Es mīlēju šo zemi, bet vēl vairāk es nojautu, ka mīlu savu māsu!