http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dziva-atmaksa-32/726018
Pēc brītiņa es sapratu, ka tā bija kļūda, jo viņa dzinās man pakaļ, visu laiku kliegdama manu vārdu. Vispār katrs viņas sauciens palika aizvien niknāks, un niknāks, un domāju vai nebūtu jāapstājas, bet man bija pārāk bail!
Ja izradījās taisnība, ko Ieva un Anna man teica, tad viņa ir šausmīga slepkavošanas mašīna. Iedomājoties vien, ka mana mīļā māsa varēja būt kaut kas tāds uzmetās zosāda, un es sāku skriet vēl ātrāk.
Pēkšņi viņa iznira man priekšā, un es skaļi iespiedzos.
“Nomierinies, ļauj man paskaidrot.”viņa ātri novilka.
“Nē!”es skaļi nokliedzu, un sāku atkāpties.
“Ja tu manī neieklausīsies, es būšu spiesta tevi nogalināt šeit, tādēļ izvēlies, kas tev ir svarīgāks!”viņa dusmīgi sacīja.
Vai mana māsa pa tiešam būtu gatava mani nogalināt? Bet es apzinājos, ka viņa uz to būtu gatava, es jau kā trīs gadus biju viņai vienaldzīga! Acīs sariesās asaras, bet es tās ar ašu vēzienu noslaucīju.
“Un ko tu man teikti? Es neesmu mamma, kurai vajag paskaidrojumus, tev ir sava dzīve, un man savēja!”skaļi pateicu.
Viss iekšā sagriezās otrādi, pa šīm dienām man vienkārši laika neatlika domāt par mammas nedzīvo ķermeni, un centos no šīs domas visādi izvairīties, un tas man ļoti labi izdevās līdz šim brīdim.
“Nē tu nedrīkstēji man tuvoties, un tas, ka tu esi šeit man tuvumā ir slikta zīme. Tu nedrīkstēji zināt, ka esmu dzīva!”māsa sarauti noteica, un ieskatījās manās acīs.
Es šokā pavēru muti, viņas acis nebija baltas. Viņas acis bija melnas, kā tumsa, kā nakts. Tās bija biedējošas, un tā vien šķita, ka tās mani ievilks iekšā.
Pēc tam novērsos no viņas acīm.
“Kāpēc tavas acis ir melnas, un manējās baltas?”es ievaicājos cerēdama, ka viņa atbildēs uz manu jautājumu.
“Tu esi dzimusi sardze, tu esi vairāk līdzīga mammai, bet es tēvam, tādēļ pirms tiem trīs gadiem, bija jāuztaisa tā lai izskatās, ka esmu mirusī, lai tu to neuzzinātu, jo tu nedrīkstēji maisīties man pa kājām!”māsa sacīja, un pasmaidīja.
Es atkal biju lielā neziņā, kāpēc tā viena sardze teica, ka viņa ir nogalinājusi manu māsu? Kāda jēgā viņai bija melot!
“Es esmu mirusi, tu esi dzīva.”viņa nočukstēja, un paskatījās uz zemi.
Pēkšņi es pajautu kaut ko. Viņu pa tiešām tā sardze bija nogalinājusi, bet tad sanāk, ka viņa ir atdzīvināta?
“Kas tu esi?”es jautāju.
“Un kā tu domā?”viņa pateica un tad pēkšņi beidza smaidīt.
“Tu vēlējies man kaut ko paskaidrot, nu tad stāsti.”noteicu, un panācu soli tuvāk viņai.
“Tev ir jāizvēlās, kurā pusē tu būsi, manā vai otrā. Ja tu būsi otrā pusē, es tevi šeit uz līdzenas vietas nogalināšu. Ja tu būsi manā pusē, tad es apsolu tevi aizsargāt, lai arī kādas briesmas uzglūnētu, un tu palīdzēsi man iznīcināt šo zemi!”māsa skarbi noteica un vēlreiz ieskatījās man acīs.
