Būtu ļoti pateicīga par atsauksmi komentārā! 
Iepriekšējās daļās diezgan veiksmīgi sajuku ar japāņu vārdiem. Toširo jeb Šīnas draugu nosaucu par Hiroko, bet Hiroko ir varones mamma. Atvainojos par radīto apjukumu. :)
Apakšā dziesma. :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-5/762648">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-5/762648
Depugnes run in aeternum
Cīnies vai skrien mūžīgi
-Šīna, kas noticis?- mamma mani nelaižot vaļā aptaujāja. Es ļoti vēlējos izstāstīt, bet man bija bail no atteikuma palīdzēt cīnīties pret Jamu. Iespējams vecāki labāk gribētu slēpties.
Es žēli ieskatījos viņas acīs un, negribot runāt par to, atliku uz vēlāku: -Parunāsim pie vakariņām.- Es jutos nožēlojami. Baidīties pašai no saviem vecākiem, kas vēl tikai labu. Tas ir divkārš muļķīgi! Māte un tēvs nekad neieteiks, ko nepareizu, viņi vienmēr vēlēs tikai labu. Pat ja tev tā neliksies.
-Labi, sagatavojies tu un es sagatavošu, ko īpašu pusdienās, saruna liekās būs nopietna,- mamma mierinoši papaijāja man muguru un veltīja uzmundrinošu acu skatienu. Man ir mammas acis, zilas un dziļas. Tas man patika, jo mani krāsotie blondie mati zilās acis izcēla. Es biju nokrāsojusi matus, jo vēlējos būt īpaša citu vidū. Japānietēm parasti mati bija tumši, bet man blondi.
-Starpcitu, kā brālis jūtās?- pavaicāju, lai uzzinātu Haruki veselības stāvokli. Par viņu es biju pavisam aizmirsu, un tas palielināja nožēlas krājumu lādi. Vēl kaut kas, kas mani mocīs, pārdomājot dzīvi.
Mamma nopūzdamās atbildēja, pēc mana jautājuma viņas sejā iegūla raižu maska: -Temperatūra ir kritusies, bet tikko parādījās klepus un iesnas, ejot augšā ieej pie viņa.- Es pamāju ar galvu un izgāju no dzīvojamās istabas, uzkāpu pa trepītēm un ejot pa augšstāva gaiteni nogriezos nevis pa kreisi, bet gan pa labi. Nonākusi brāļa istabā viņš krāsoja krāsojamo grāmatu ar mašīnu ilustrācijām. Pa gultu bija izmētāti dažādu krāsu zīmuļi, bet pats brālis vidū.
-Sveiks, slimnieciņ!- iesmējos, kad brālis sabijās, jo bija pagriezies pret mani ar muguru.
Haruki pagriezies pret mani un pavilcis arī krāsu gŗamatu sev līdz, atbildēja bezrūpīgā un nedaudz aizsmakušā balsī: -Čau, Halk!- Man nepatika, kad brālis mani sauca par Halku. Šādu iesauku ieguvu pirms diviem gadiem šausmu ballītē,ko rīkoja radi, kad biju nokrāsojusi sevi zaļu, gribēju būt ļauna ragana. Viņš izdomāja, ka es biju Halks un tā arī sāka mani saukt tādā dīvainā, tikai mums saprotamā iesaukā. Un, lai jau viņam tiek tā laime!
Brīdi padomājusi par savas iesaukas atbilstību man, apjautājos par brāļa veselību: -Nu, dzīvotājs, ka būsi redzams, bet kā vispār labsajūta, Čivauva?- Un lūk! Brāļa iesauka ir Čivauva. Arī viņš to ieguva tajā pašā šausmu ballītē, kad bija pārģērbies par it kā niknu suni, bet Haruki bija tik īss, kad vienīgais, kas atbilda viņa augumam un diezgan piemīlīgajam izskatam bija šīs sugas sunīts. Lai arī es to saku ar mīlestību brālis mēdz apvainoties, jo tas ir apkaunojoši. Un Halks nemaz nav apkaunojoši!
-Nesauc mani tā!- Haruki abižojās, -Un jūtos es labi, mamma gan saka, ka nav labi, bet es pastāvu par labi!- Pēdējo teikumu viņš nobēra kā pupas, un es knapi spēju uztvert, kas bija domāts to pasakot.
-Tad labi, pastāvošā Čivauva, es nu iešu un nesakrāso segu!- uzmundrināju viņu, kad izgāju pa durvīm. Varēja dzirdēt viņa pukstēšanu par iesaukas atkārtotu pielietošanu, bet man patika brāli kaitināt.
Uzreiz iegāju savā istabā un noģērbu neērtās drēbes. Rīt bija pēdējā oficiālā mācību diena, bet gan jau mēs nemaz nemācīsimies. Ieskatījusies savā elektroniskajā dienasgrāmatā atskārtu, ka ir mājasdarbs algebrā. Izņēmusi algebras grāmatu un atšķīrusi norādīto lapu nopriecājos, ka uzdevums ir neliels. Ātri vien to izpildījusi, sakārtoju smaragda zaļās krāsas skolas somu, kā arī sporta maisiņu, jo bija paredzēta sporta nodarbība. Plānots bija pēc stundām iet ar klasesbierenēm iegādāties izlaiduma kleitu. Izlaidums, tas ir svarīgs notikums, kad tiks aizvadīti pēdējie brīži mīļajā skolā, kā skolnieks. Varbūt citi tālāk mācīsies par skolotāju, bet vairs nesēdēs skolas solā. Es šajā dienā vēlējos būt īpaša, skaista un neatvairāma, kā princese savā kronēšanas dienā, kad tiks iecelta par karalieni. Tikai es tikšu no skolnieces iecelta par pieaugušo. Es ceru,kad labās atzīmes un cītīgā mācīšanās atmaksāsies dzīvē un būs noderīga. Mācīšanās process man bija aizņēmis tikai pusstundu, man bija brīvs vēl apmēram tik daudz. Paķērusi telefonu uzspiedu atskaņot Lanas Del Rey “Born to die”. Šī dziedātāja rakstīja ļoti dziļdomīgas dziesmas ar ideālu noskaņu, tāpēc Lana Del Rey ir kļuvusi par manu iecienītāko dziesmu izpildītāju. Uz dziesmas beigām varēja jau sākt just ēdiena smaržu. Mamma gatavoja zaļās pupiņas ar maltu gaļu. Es dievināju šo ēdienu, tas parasti tika gatavots, kad bija paredzēta kāda ģimenes sapulce vai nopietna saruna.
-Šīna, nāc ēst!- mamma pavērusi durvis uzsauca, izraujot mani no pārdomu miglas. Es piecēlos un izslēgusi mūzikas atskaņotāju, kur jau skanēja cita dziesma, nogāju uz virtuvi. Pie lielā galda, kas paredzēts desmit personām jau sēdēja mamma, un brālis. Tik liels galds mums ir, jo mamma vienmēr bija vēlējusies plašu virtuvi ar varenu ēdamgaldu, kur sanākt vakariņās, pusdienas tika ēstas, kur nu kurais. Šī reize bija izņēmums, un pusdienas tiks ēstas kopā.
Kad biju apsēdusies pie ēdamgalda blakus brālim, virtuvē ienāca Uldis, tīksminoties par jauko smaržu: -Smaržo lieliski, bet man liekās, ka būs nopietna saruna.- Un viņš nekļūdījās.
-Jā, Šīnai ir problēma un viņa vēlas ģimenes atbalstu un palīdzību,- mamma liekot šķīvī pupiņas informēja. Es uzliku tikai dažas karotes ar dievīgo ēdienu, jo mana apetīte bija pazudusi bez pēdām dēļ gaidāmās sarunas.
Visi sākām ēst, un pie galda valdīja klusuma jūra. Es jutu, ka šis ir īstais brīdis, kad sākt runāt, kā saka – tagad vai nekad. Padzērusies glāzē ielieto vīnogu sulu, iesāku: -Mamm, tēt, Haruki, vēlos sākt ar to, ka man parīt ir izlaidums, un es ceru, kad jūs būsiet!- Domāju, kad sarunu būs vieglāk iesākt uz patīkamas nots. Bet kāda jēga no sākuma iepriecināt spēlējot mažorā, bet tad vienā mirklī pārmainīt to uz minoru.
-Protams!- mamma ar tēti vienlaicīgi iesaucās ar pārmetošu skatienu, kā es varēju domāt pretējo.
-Un tas bija tas nopietnais?- Hiroko iesmējās. Man patika mammas smiekli, tie nomierināja un skanēja tik maigi.
Minstinādamās noliedzu: -Nē, ir, kas nopietnāks,- ievilkusi elpu turpināju, -Jama, viņš ir mani atradis!- trīcošu balsi pateicu to, kam gatavojos ilgi un šaubījos vai teikt.
Tēvam iepletās acis, un viņš sāka uztraukties: -Tas nelietis, viņš tevi neliks mierā nekad…-
-Jā, bet es un daudzi citi esam gatavi cīnīties,- ēdot pupiņas noteicu. Centos to pateikt bezrūpīgi un ikdienišķi, bet man tas īpaši neizdevās.
-Nē, tu to nedarīsi!- tēvs pieceldamies no krēsla uzsita ar dūri pa galdu, tā ka šķīvi salecās. Mamma mēģināja viņu mierināt, bet Haruki skatījās ieplestām acīm, nesaprotot, kas notiek.
Es arī sāku pacelt balsi: -Es to darīšu! Otreiz es nebēgšu! Centos būt laba meita un informēt par saviem nodomiem!- Izliku visu, kas uz sirds, kā uz paplātes. Īsi un kodolīgi, bet saprotami. Man negribējās strīdēties, bet tas bija jādara, jo ja esmu kaut ko nolēmusi, tad neatkāpšos. Un es nolēmu par labu cīņai nevis mūžīgai skriešanai.
-Tu un laba meita?- Uldis runāja rupjā, paceltā balsī, dusmās vāroties, -No labas meitas nekas nav palicis! Visi motocikli, Jamas, mūsu ģimenei sagādātās problēmas! Tu neesi laba meita!- To beidzot, viņš tikai pats aptvēra, ko pateicis, bet nu bija par vēlu. Es ar asarām acīs uzskrēju uz istabu nopakaļ dzirdam savu vārdu.
