Izbaudiet!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-4/762430">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-4/762430
Depugnes run in aeternum
Cīnies vai skrien mūžam
Puisis vilcinājās man kaut ko teikt, un es būtu laimīgāka, ja viņš labāk būtu paklusējis: -Šīna, viņš agri vai vēlu būs šeit, Jama tevi ir atradis!-
-Tu joko!- es biju pilnīgā panikā, man sāka trīcēt rokas. Es negribēju atcerēties visu to ar ko nodarbojos kādreiz. Tā bija mana pagātne un nevēlējos atkārtot vecās kļūdas.
-Šīna, es runāju nopietni, arī es esmu tur iesaistīts un vēlos tikt ārā no ķezas,- viņš pastāstīja, es neapskaudu Alanu. Mēs abi pieļāvām kļūdu uzticoties Mamoto, kad viņš solīja vieglu peļņu bez problēmām aiziet. Bet iesaistoties iekritām dziļā bedrē, kur bez virves un vilcējiem ārā netikt. Manā gadījumā vilcēji bija vecāki, un viņi mani izdabūja ārā aiz mani atstājot daudz tādus, kā es tikai bez palīdzības, otreiz es negribu to piedzīvot un nevienam nenovēlu.
-Un kā es tev varu palīdzēt?- trīcošā balsī jautāju, jo nespēju beigt domāt par piedzīvoto.
Izskatījās, ka puisis cenšās salikt teikumu, lai tas skanētu sakarīgi, jo viņa domīgā sejas izteiksme nevēstīja par mierīgumu: -Tu jau zini, ka Jama neatlaiž nevienu, bet ja kāds ir atrāvies no ķēdes un aizbēdzis, viņš tiek atrasts,- Alans runāja nepārliecinātā balsī, man likās, ka viņš man cenšās pavēstīt to, kad esmu atrasta un tikšu ievilkta atpakaļ bedrē kā tāds medījums, -es esmu noskaidrojis, ka viņš ir izsludināts starptautiskā meklēšanā par nelegālu mantu izplatīšanu un tirdzniecību, to starp narkotiku, kā arī par nepilngadīgo nodarbināšanu un šantāžu, bet policija nevar notvert, jo viņš vienmēr izsprūk.- Man bija aizrāvusies elpa, es zināju, ka ir nopietni, bet, kad šo cilvēku meklē pasaule… Alans vēl piebilda: -Es un vēl pārdesmit cilvēki ir gatavi cīnīties par savu brīvību, mums liekās, kad varētu notvert un nodot policijai, mums tu esi vajadzīga, Šīna, tu esi viena no dažiem, kas ir tikusi vaļā no Jamas.-
-Labi, es padomāšu,- nomurmināju, es vēl jo projām nebiju atguvusies no atmiņu viļņa, kas mani nogāza no kājām sadragājot manu sirdi no jauna. Paņēmu salveti, kas atradās salocīta un ielikta salvešu turētājā kopā ar citām, no somas izņēmu zilas tintes pildspalvu un uzrakstīju savu telefona numuru, pieceļoties atvadījos, pa ceļam paķerot sava motocikla atslēgas: -Piezvani man rīt ap sešiem vakarā un es pateikšu, ko domāju, atā!-
Izejot no kafejnīcas, piegāju pie sava motocikla un uzkāpusi uz tā no sākuma uzliku rokas uz stūres, aizvēru acis un mēģināju domāt par to, kas notiek tagad, bet nespēju. Kādreizējās atmiņas mani netaisījās pamest, bet gan noēst līdz nemaņai, kad sākšu jukt prātā. Pēc brīža iedarbināju motociklu un neieklausījusies tā murrāšanā izgriezos uz ceļa, lai ar līkumu brauktu mājās. Piedod, manu dzelzs mustang, bet citreiz iztrakosimies!
Pirms pieciem gadiem
Saņēmu kārtējo paciņu, ko nedrīkstēja vērt vaļā. Par šo sūtījumu, ja tas tiks aizgādāts gala mērķī man piesolīja desmit tūkstošus jenu. Tas skaitījās svarīgs un neatliekams. Biju jau nonākusi pie noteiktās ēkas, tā bija pamesta, dažu logu vietā bija parasti caurumi, no durvīm nebija ne miņas. Mana ziņkārība ņēma virsroku un es paplēsu iepakojuma stūri vaļā. Es redzēju zīmīti, ko pavilkusi ārā redzēju teikumu, kas tikai palielināja vēlmi uzzināt sūtījuma saturu. Uz zīmītes bija rakstīts “Ceru, kad beidzot saprotiet! Naudu nogādājiet šeit, pirmajā stāvā, trešajā telpā pa labi. Ja nē, tad saņemsiet vēl kādu piemiņu!1 500 000 jenu!!! -Sātans”. Teksts uz lapiņas manī izraisīja drebuļu jūru, bet es tik ļoti gribēju uzzināt, kas tur iekšā, kad paciņu paplēsu vēl vairāk. Iebļāvos, nomezdama sūtījumu uz zemes, pa caurumu izkrita asiņains pirksts. Es atkāpos un skrēju, skrēju tik ātri cik vien varu. Es nevaru iedomāties, ko pārdzīvo tie cilvēki, kam šis tiek adresēts. Es vairs negribēju būt iekšā šajā biznesā. Es vairs negribēju būt kurjere, kura piegādā ko tik briesmīgu. Es zināju, kad bija arī paciņas ar narkotikām, svarīgiem dokumentiem un citām lietām, bet mana sirdsapziņa teica lielu “nē” šādu lietu piegādāšanai.
Nonācu jau Jamas birojā, es šo cilvēku uzskatīju par briesmoni. Viņš pelnīja naudu nepieņemamā ceļā, man nesaprotamā un ļaunā. Sātans, kā viņš parakstījās bija iekārtojies Saitamas nomalē, kādā mājas pagrabā. Pagājusi garām apsargiem, kas mani labi pazina es sasparojusies un ievilkusi plaušās gaisu, mierīga ārienē, bet trakojoša dvēselē iegāju telpā, kur šis nelietis uzturējās. Viņš, pacēlis acis un nolicis savu revolveri ar ko spēlējās uz galda, pasmaidīja, jautājot ierasto: -Nu, nogādāji, kur vajadzēja?-
-Es izstājos!- es vēros Jamā ar dzelzs skatienu, kad teicu šos divus vārdus, bet likās, ka tūlīt salūzīšu. Patiesībā es ļoti baidījos.
Viņš bija neizpratnē: -Kā izstājies, ko tas nozīmē?- Jama pielēca kājās un gaidīja atbildi. Viņš ātri uzvilkās un likās, ka varētu mani nožņaugt. Es ļoti nožēloju brīdi, kad iestājos šajā biznesā. Tajā brīdī man vajadzēja naudu un Jama mani it kā izvilka no naudas trūkuma. Kāpēc es tajā dienā gāju uz veikalu, kāpēc es paņēmu vairāk pirkumu kā vajadzēja, kāpēc man nepietika naudas, kāpēc pie kases aiz manis stāvēja viņš. Kāpēc?
-Es atvēru paciņu, tu esi briemonis!- no sākuma es runāju klusi, bet tad pacēlu balsi līdz kliedzu.
-Tu pārkāpi noteikumu,- redzēju, kad viņš paņēma savu revolveri un sāka to virpināt rokās, -Šīna Takaši, tu nekur neiesi, es tevi atradīšu ja aizbēgsi! Un tagad tinies mājās izgulēties un apdomāt ko sarunāji, sīkā!- Par sīko viņš mani nebija saucis,tiesa man ir tikai trīspadsmit, bet ko nu vairs… Es te nepalikšu!
***
Es biju jau nonākusi pie mājas. Centos izmest ārā domas par dienu un brīdi, kad nolēmu visu pamest, bet tas neizdevās, atmiņas kā karuselis riņķoja uz apli bez beigām, un es biju uzsēdināta uz viena no rozā vienradžiem, kas stalti joņoja ar citiem zirgiem. Nokāpu no sava mustanga un iestūmu to mazajā garāžā. Iegājusi pa parādes durvīm, iekāpu liftā un uzbraucu uz savu dzīvokli. Atslēgu ielikusi durvju caurumā pagriezu to un iegāju dzīvoklī. Mamma klausījās “Don’t worry be happy”. Viņai patika šī dziesma, un liekās tā bija, kā vēstījums man, bet šajā gadījumā tieši vajadzēja uztraukties un domāt kā visu atrisināt.
Es nonācu dzīvojamajā istabā velkot kājas, piegāju pie mamma un apķēru viņu: -Mammu, man vajag palīdzību!-
