Dark. [3]9

„Labrīt, Emma!"

Mana mamma sauca no virtuves, laikam izdzirdējusi, ka esmu nonākusi lejā pa kāpnēm. Ejot pa koridoru es ātri paskatījos uz sevi spogulī, kurš karājās pie sienas. Man bija jāpaskatās otrreiz, lai atcerētos vakardienas briesmīgos notikumus, man uz kakla vēl joprojām bija drausmīgais, uzsūktais zilums. Es ātri aizsedzu savu kaklu, noliekot tam priekšā savus tumšos matus. Līdzko biju apmierināta, ar to kā zilums bija noslēpts es iegāju virtuvē.

„Labrīt, ma…”

Es uzreiz sastingu un nevarēju pakustēties, kad ieraudzīju, ka pie galda sēž tumši cirtaino matu īpašnieks. Harijs. Šī nevar būt realitāte. Kamēr mammas mugura bija pagriezta pret mums, Harijs mierīgi aplūkoja mani no galvas līdz kājām. Es jutos nedroši, viņa skatienam beidzot apstājoties uz manas sejas.

„M, Emma, šis jaukais puika stāvēja ārā, tādēļ es viņu ieaicināju iekšā!”

Smaids parādījās uz viņa sejas, ļaujot parādīties dziļajām bedrītēm.

„Čau, Harij.” es sevi piespiedu pateikt viņam pieklājīgi.
„Sveika, Emma.” Harijs piemiedza man ar aci.
„Mammu, vai es ar tevi varu parunāt uz brīdi? Divatā.” es teicu caur sakostiem zobiem.

Es uzsmaidīju Harijam ar fake smaidu pirms ievelkot mammu koridorā. Kad biju droša ka viņš neko nevarēs dzirdēt es sāku runāt.

„Kāpēc tu viņu ielaidi iekšā???” es dusmīgi čukstēju.
„Mammu, viņš varēja būtu slepkava!” es noskaldīju.
„Bet viņš noteikti nav! Harijs ir apburošs un burvīgs.”

Es paskatījos uz viņu ar skatienu, kurš ziņoja, ka esmu neapmierināta. Es biju pilnībā pārliecināta, ka Harijs uz mammu ir izmantojis savu ‘šarmu’. Mani pirksti viegli berzēja manus deniņus, lai mazliet nomierinātos un saprastu, ka šis patiešām notiek. Es nezināju uz kuru esmu dusmīgāka, uz Hariju par to, ka ieradās neaicināts, vai uz savu mammu par to, ka ielaida viņu iekšā.

„Es pagatavoju brokastis. Nāc.”

Viņa paņēma manu roku un ievilka mani atpakaļ virtuvē, kur Harijs vēl joprojām sēdēja. Viņš nosmīnēja, kad es pagāju viņam garām un apsēdos uz krēsla blakus viņam. Straujš elpas vilciens izgāja caur manām lūpām, kamēr Harija siltā roka virzījās augšup pa manu augšstilbu (cisku). Es iesitu pa viņa roka, kā rezultātā viņš klusi nosmējās. Man bija briesmīga nojausma, ka viņš izbaudīju, kad es cīnījos pretī. Mamma bija pagriezusies ar muguru pret mums, koncentrējoties, lai nepiededzinātu pankūkas.

„Mmm” Harijs maigi nodūca.

Viņš sāka man tuvoties, bet es uzliku savu roku uz viņa pleca, pirms viņš paspēja piekļūt man pārāk tuvu.

„Kāpēc tu esi šeit?” es asi čukstēju.
„Lai redzētu tevi.” Viņš klusi un mierīgi atbildēja.

Es noņēmu savu roku no viņa pleca. Man nepatika tas, kā viņā acis uzturēju nepārtrauktu kontaktu ar mani. Bija jābūt kādam citam iemeslam, kādēļ viņš te uzradās, neielūgts. Es sāku skatīties uz zemi, manas acis vairs nespējīga skatīties uz viņu. Es mazliet palēcos, kad sajutu, ka viņa roka ir saņēmusi manu zodu un ceļ manu galvu atpakaļ augšā.

„Es gribu lai tu nāc uz randiņu ar mani, rīt.” Viņš teica.

Es notrīcēju no viņa vārdiem. Tā vairāk bija kā pavēle, nevis lūgums.

„K-Ko?” es stostījos.
„Ak, tas būtu burvīgi, vai ne Emma?” mamma ātri iejaucās.

Harijs noņēma roku no manas sejas, un nolika to uz mana ceļa, zem galda. Es biju gatava jau protestēt, bet tad mamma iejaucās.

„Viņa labprāt rīt ies uz randiņu ar tevi!”
„Kāpēc tu man nepiezvanīji? Kāpēc uzreiz nākt uz šejieni?” es jautāju.
„Jo tu būtu teikusi nē.” viņš klusām nočukstēja.
„Kas liek te domāt, ka es nepateikšu nē tagad?” es skarbi  jautāju.

Viņa acu skatiens pievērsās mammai, kura acīm redzami bija sarūgtināta, ka es uzreiz nepateicu jā. Es neesmu īsti populāra starp puišiem, tādēļ viņa noteikti bija ļoti laimīga, ka Harijs bija ieradies uz mūsu māju, tikai lai mani izlūgtu uz randiņu. Priekš viņās šis bija sapņu piepildījums, ka viņas meitu izlūdz uz randiņu diezgan izskatīgs puisis. Bet priekš manis šis ir vissliktākais murgs. Ne tikai viņš bija uzsūcis man drausmīgu zilumu uz kakla pret manu gribu, viņš ir arī redzējis mani manā apakšveļā, viss dažu stundu laikā. Un vēl jo vairāk – viņš drausmīgi mani biedēja. Pirms es sapratu kas notiek, mamma ar Hariju jau bija sarunājusi laiku, kad viņš varētu man atbraukt pakaļ rītvakar. Mana mute bija vaļā, bet Harijs nosmīnēja.

„Nu, man tagad jāiet, paldies par pankūkām!”
„Sauc mani par Heteri.”

Viņš viņai uzsmaidīja, kamēr piecēlās no krēsla. Es bija kā sasalusi, kad viņš pieliecās un iedeva man buču uz vaiga.

„Emma, pavadi viņu līdz durvīm” mamma man teica klusām.

Es nopūtos, piecēlos no krēsla un lēnām gāja nopakaļ viņam. Virtuves durvis aiztaisījās un es biju atstāta viena pati ar Hariju koridorā. Viņš neizniekoja laiku, lai piegrūstu mani pie sienas. Es cieši aiztaisīju acis saraujoties no sāpēm. Viņa ķermenis bija cieši piespiest man, turot mani uz vietas. Abas manas locītavas bija iesprostotas viņa lielajā rokā. Viņš sāka smīnēt, kamēr es visādi mēģināju palielināt atstarpi starp mums, bet viņš bija pārāk stiprs. Viņa garais augums slējās man pāri.

„Nevajag. Lūdzu nē.” Es mēģināju lūgties.

Viņš ignorēja manu lūgumu, viņa pirksti viegli brauca pāri manam vaigam. Mani garie mati tika noņemti no mana pleca. Viņš intensīvi skatījās uz zilumu uz mana kakla. Viņš pasmaidīja.

„Tev piestāv.” viņš klusi un dziļā balsī teica.

Es sarāvos, kad viņa lūpas pieskārās manam kaklam. Viņš bija uzmanīgs, lai pārāk stipri neuzspiestu. Es mazliet atslābinājos, kad viņš attālinājās no manis, cerībā, ka tās būs beigas no spīdzināšanas un viņš dosies prom. Bet diemžēl tas nenotika. Harijs palika man tuvu, viņa cirtainie mati kutināja manu vaigu, atstājot man vēl vienu buču, tur, kur mans žoklis ‘satiekas’ ar manu kaklu.

„Tu labi smaržo” viņš dziļi un kaislīgi noteica.

Viņš asi piespieda manas plauktu locītavas pie sienas, pirms lēnām piespiežot savus gurnus pie maniem tuvāk. Viņa krūtis ātri krita un cēlās, viņa elpošana paātrinājās.

Pirms es to apjēdzu viņš mani bija atlaidis. Kad es pagriezu galvu pret durvīm, viņš jau tur stāvēja.

„Tiksimies rītvakar, Emm.”

Viņš man piemiedza ar aci pirms izgāja ārā pa durvīm. Man griezās galva, kamēr es lēnām noslīdēju uz zemes.