Nu ko, kadu laiciņu jau domāju par jaunu stāstu, un tas pamazām top, tāpēc lasāmā varbūt nebūs tikpat daudz, kā bija ar Spārnotajiem, bet man patīk sižets, ceru ka patiks arī jums 
Šeit ir mans iepriekšējais stāsts, ja gadienā neesi lasījis ---->http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sparnotie-prologs-1-dala/832936
1. NODAĻA
Kopš bērnības esmu mācīts kā nogalināt, bet tagad skatoties uz zaķi, kurš mežmalā mielojas ar jauno zāli, es nespēju nospiest gaili.
Ierocis pieglaudās pie pleca, un koka apdare silti iegūlās rokās, sen nebiju šāvis, bet vajadzība spieda pēc pārtikas, tāpēc nācās ķerties pie galējiem līdzekļiem.
Zaķis nebija mani pamanījis, jo bija aizņemts ar ēšanu, tomēr es nenovērsu acis no viņa, kad pamanīju, ka neesmu vienīgais, kas kāro vakariņas. No mežmalas 10metru attālumā, lapsa pabāza savu purnu, cieši pieglaudusies pie zemes.
Tagad man bija 3 izvēles iespējas:
Būt ātrākam par lapsu un nomedīt zaķi; Nomedīt lapsu un izglābt zaķi, kurš neko nenojauš; Noskatīties, kā lapsa nomedī zaķi, un neiejaukties dabas ciklā.
Arī man bija jāizdzīvo un es sapratu, ka lapsām nesen ir piedzimuši mazuļi un viņa tikai vēlas tos pabarot, bet zaķis ir nevainīgs zālēdājs, tāpēc notēmēju, lēnām ievilku elpu un izšāvu.
Dzirdot lielo troksni, jo neizmantoju klusinātāju, lapsa aizmuka, bet zaķis nokrita, vel pēdējo reizi notirinājis deguntiņu.
Šāviena skaņa atsauca atmiņas. Es uzaugu bērnu namā, līdz 5 gadiem, neviens mani neadoptēja, bet tad mani paņēma cits „bērnu nams”, tā tikai sauca iestādi uz papīra, patiesībā tur apmācīja visus neadoptētos bērnus par specvienības aģentiem.
Jau kopš 8 gadiem mācēju salikt ieroci neskatoties un šaut ar loku tikai mērķa centrā, apmācības bija skarbas un vārguļu te nebija, jo visi bijām vel mazi, kad mūs paņēma, tāpēc tikām izmācīti tā, ka jau 10 gadu vecumā tikām sūtīti misijās, bērnus parasti neviens neturēja aizdomās.
Mērķa ģimene adoptē piemīlīgu puisīti, kas nakts laikā visus apslaktē un nozūd, dokumenti nekur neuzrādās un vainīgais netiek atrasts, pēdas tiek atstātas, lai izskatītos pēc laupīšanas.
Parasti tur tika atstāti jaunieši līdz 25 gadiem, pēc tam viņi tika sūtīti pašnāvnieku misijā, ja izdzīvo tiec brīvībā, ja ne tad lai vieglas smiltis, bet brīvība bija lielākā problēma, jo mēs netikām mācīti dzīvot sabiedriski vai bez pavēlēm, tāpēc daudzi pat necentās izdzīvot, jo nav iespējams pēc visa tā uzsākt vienkārša cilvēka dzīvi.
