http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-6/752266
- Vai vispār ir kas tāds, ko tu nezini? - jautāju, iedama pie sava riteņa. - Es gribu ēst, un ja nemaldos tu teici, ka zaudētājam būs jāmaksā pusdienas, tāpēc braucam. -
- Tava apetīte ir vienkārši nepārspējama. - viņa neveikli iesmējās un pacēla savu, pie zemes guļošo riteni.
- Vismaz būšu resna, nevis kārna kā tu. - pabraucot garām dažiem kokiem, mēs atkal nokļuvām uz grantētā ceļa. Apkārt šim ceļam, ik pa laikam varēja pamanīt, kādu lauku māju un saimniecību. Un arī dažreiz pļavā ganījās govis vai pastaigājas zirgi.
Bet šoreiz jau pēc dažiem metriem, mēs sasniedzām pļavu kurā pastaigājās zirgi, un es apstājos.
Zirgi vienmēr ir bijuši mani mīļākie dzīvnieki, varbūt tāpēc, ka esmu arī dzimusi zirga gadā?
- Kāpēc tu apstājies. - piebraucot pie manis, es saņēmu no Reičelas puses pārmetumus, par to, ka nebrīdināju, ka apstāšos.
- Es pieiešu klāt. - norādīju uz melno zirgu, kas atradās pavisam tuvu norobežojumam, ceļa pusē.
- Kas tu traka esi? - viņa mani parāva aiz rokas uz atpakaļu. - Tur varbūt dzīvo, kāds trakais, kas ieraugot tevi savā īpašumā, dzīsies tev pakaļ ar lāpstu. -
- Jau atkal strādā tava fantāzija. Nekas tāds taču nenotiks. Es jau netaisos pārkāpt robežu, tikai pieskaršos zirgam no šīs puses. - skaidroju, pametot Reičelu stāvam vienu ar aizkaitinātu sejas izteiksmi.
Sperdama soļus pa grants ceļu, es pametu skatienu uz nelielo māju, kuras saimniekam acīmredzami piederēja zirgi.
- Ei, draudziņ, panāc šurp. - pastiepjot roku uz melnā zirga pusi, es mīlīgi iesaucos.
Stāvot jau pie pašas norobežojuma malas, es roku lēnām tuvināju zirga sejai.
Tas no sākuma nopūties atkāpās, bet es neapstādināju roku.
- Es tev neko nedarīšu, nebaidies. - tādā pašā balsī kā sākumā, teicu.
Zirga lielās acis, vērās manī bet tas palika uz vietas. Nepagāja ne soli atpakaļ, ne uz priekšu.
- Nemuļķojies, Embera. - man aiz muguras kaut kur iekliedzās Reičela, bet šoreiz es viņu ignorēju.
- Nu nāc, draudziņ'! - palūkodamās sev uz kājām, es nopratu, ka stāvu jau pie pašas malas, un bikses gandrīz vai ir pieskārušās tā malai.
Pievērsusies atkal zirgam, es savā prātā viņu mudināju spert dažus soļus uz manu pusi. Tikai nedaudz, lai es ar plaukstu varētu noglāstīt viņa purnu.
Un man par milzīgu brīnumu, tā arī notika. Lai gan soļi bija nepārliecināti un bailīgi, tie tika sperti un ja pavisam drīz mana plauksta atradās uz zirga sejas. Es varēju, tepat uz vietas sākt lēkāt no prieka.
- Ko tad es te redzu? - nezin no kurienes, man tuvojās Kails, un es acumirklī nolaidu roku sev gar sāniem.
Kails bija viens no Dilana draugiem. Bet es nezināju, ka viņš palīdz vai strādā laukos. Spriežot pēc viņa diezgan kaitinošās uzvedības skolā, es nespētu viņu iedomāties ar lāpstu rokām, rokam zemi, lai stādītu kartupeļus.
- Tie ir tavi? - norādīju uz zirgiem, kas vēljoprojām staigāja pa pļavu.
- Manu vecvecāku. - viņš noglāstīja, tā paša zirga kuram es pirmīt biju pieskārusies, krēpes. - Patīk? -
- Jā, zirgi vienmēr bijuši mani mīļākie dzīvnieki. - nebeidzu lūkoties uz melnā zirga acīm. Tās mani gluži vai vilināja, un es nespēju pretoties šim vilinājumam.
- Es domāju, ka tu tikai pieskarsies zirgam un mēs brauksim, bet nē. Tu te stāvi un sarunājies. - pie manis pienāca Reičela, un uzmetot Kailam, savādu skatienu, sasveicinājās ar viņu.
- Sveika, Reičel! - viņš atbildēja viņas sveicienam, un pasmaidīja. - Tu droši vari kāpt pāri, elektrības te nav. - viņš iesmējās, un es saraucu pieri, bet paklausot Kailam, pārkāpu pāri norobežojumam.
Reičela man sekoja.
- Kā būtu ar piedāvājumu, ka es jūs izvedīšu nelielā izjādē ar zirgiem? -
- Tu to nopietni? - pārjautāju.
- Nu jā. - viņš iesmējās. - nopietni. -
- Es esmu ar mieru, tu? - pievērsos Reičelai, lūkojoties viņā ar cerības pilnu skatienu.
Zināju, ka viņai neīpaši patika zirgi, kur nu vēl doma sēdēt tādam mugurā, bet ticēju, ka viņa uz to būtu gatava manis dēļ.
- Labi, bet ja es nokritīšu, maksāsi tu. - viņa noteica, pievērsusies Kailam.
- Varu apgalvot, ka nekas tāds nenotiks. -
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-8/752703
