http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-14/754752
Laižot pirkstus pāri savai ādai, kas atradās zem ūdens, es domāju par viss kaut ko.
Ik pa laikam, es arī ieskatījos telefona ekrānā, it kā kaut ko gaidītu.. Nezinu kādēļ, es to darīju, bet no tā brīža, kad Kamerons aizbrauca, es to darīju ik pa desmit minūtēm.
Palūkojoties ārā, pa logu - stiprā lietus gāze bija pārvērtusies smalkā smīņāšanā; tieši tā kā Kamerons teica.
Bet tas nenozīmēja, ka es vēlējos kaut kur iet. Un tas vēl nenozīmēja, ka iešu...
Visbeidzot izlēmusi atstāt vannu, es piecēlos sēdus, un turoties pie malām, izkāpu ārā. Tur pat uz vietas, ietinusi matus dvielī un uzvilkdama halātu, es devos uz vannas istabu, kurā paņēmusi fēnu, no kumodes atvilknes, sāku žāvēt matus.
Tad paņēmusi dažas apģērbja gabalus, es tos uzvilku virsū, un paņēmusi datoru, devos lejā uz viesu istabu. Tur bija vislabākais interneta stiprums. Izņēmusi no dīvāna apakšas biezās segas, es tās apliku sev apkārt un aizgāju uztaisīt kafiju. Bet kad es atgriezos dīvānā, atvērās ārdurvis. Noteikti Rolands ir pārnācis mājas, tāoēc nelikos ne zinis, iemalkojusi mazliet kafijas un atvērusi googles meklētāju, es sāku meklēt interesantas filmas.
Un jā, tas bija Rolands, jo viņš apstājās durvju ailē, un lūkojās uz mani, ar savādu skatienu.
Brīdi iedomājos, ka viņš ir pamanījis zilumu, kas izdaiļo manu kaklu, bet tad noraidīju šo domu. Es kosmētiku neesmu noņēmusi, un man mugurā ir džemperis, kas aizsedz visu kaklu.
- Kas ir? - vairs neizturējusi šo skatienu, es ievaicājos.
- Es tevi redzēju. - viņš visbeidzot ienāca viesu istabā, un apsēdies man blakus, savādi smaidīja.
- Nu jā.. es tevi arī redzēju no rīta, skolā. Kas tur tik neparasts? -
- Ne jau tā. Es tevi redzēju iekāpjam mašīnā. - šo sakot viņš sarauc uzaci uz augšu, un es nopūšos.
Tagad manā brālī ir uzradies detektīvs, kurš centīsies uzzināt visu, par šo notikumu.
- Un? - centos izlikties neienteresēta, lai gan gandrīz vai nenosarku.
Ja tagad vēl Rolands uzzinās, ka es, iespējams, kaut kur iešu ar 'to' zēnu kopā; sāksies lielākā izprašņāšana.
- Un? - viņš stūrgalvīgi pārjautāja, bet smaids no viņa sejas nepazuda.
Mani kaitināja visi šie izgājieni, kas bija raksturīgi Rolandam. Jau sākot ar izsmiešanu, uzjautrināšanos un joku plēšanu, beidzot ar atskaitīšanos par katru notikumu, izdarīto darbību vai pateikto vārdu.
Bet es atcerējos, ka šonakt mēs mājās esam tikai divi, un tas neliedza Rolandam iespēju mani izprašņāt. Smagi nopūtos un uz īsu brīdi aizvērusi acis, es dziļi ievilku elpu.
Pēc vairākām pāršķirtām lapām, es beidzot atradu kaut kādu šausmu filmu. " The Task. " Esmu dzirdējusi anotāciju no Reičelas, bet viņa protams visu izstāstīja nedaudz rožaini un mazliet sajauktā secībā. Šausmu filma par jauniešu baru, kam lai iegūtu naudas balvu ir jāpavada viena nakts, pamestā cietumā. Un katram ieejot iekšā ir jāizpilda viens uzdevums... Bet pašās beigās, no visiem šiem jauniešiem izdzīvo tikai viena meitene. It kā nekas šausmīgs, bet tomēr varu noskatīties.
- Tu zini, ka es neiešu prom, kamēr nepateiksi, kas viņš ir. - man blakus ierunājas Rolands.
- Zinu. - lai nepievērstu savu skatienu Rolandam, es pie lūpām pieliku kafijas krūzi u aizvēru acis.
- Nu tad? -
Es jau atvēru muti, lai sāktu stāstīt, bet tad es pārdomāju.
- Viss. - aizcirtu datora vāku ciet, pat neiesākusi neko skatīties. - Ja tur būs kas vairāk, izstāstīšu tev. Ja nē, tad samierinies ar nezināšanu. - pielēcu kājās un noskaldīju.
- Tātad tur var būt kas vairāk? -
- Varēšanu jau var, bet šaubos, ka būs, tāpēc nē. - atraucu.
Ievērojot Rolanda skatienu, es iepletu acis. Viņš kaut ko izdomāja...
- Nē. - uzreiz noskaldu, un paņemu datoru padusē.
- Nekādu nē. Apsēdies. - satvēris mani aiz rokas, viņš to parauj un es atkrītu dīvānā, viņam blakus. - Tātad tu saki, ka starp jums abiem nekas nebūs, ja? -
Nobolu acis, bet pamāju ar galvu.
- Labi. Tātad saderam, ja starp jums kaut kas izveidosies, tev būs jādara tas ko es tev likšu, vienu nedēļu. -
- Un ja starp mums nekad nebūs? - ieinteresēta jautāju.
- Tad tu izvēlies, kas man būd jādara. Saderam? - viņš pastiepj man pretī roku, un es to šaubīgi uzlūkoju.
Cik dīvaini ir saderēt, tad, ja viņš nemaz nezin, kas šis zēns ir. Bet tomēr, lai iet. Satvērusi viņa roku, es to paspiežu un viņš atplaukst platā smaidā.
- Vari jau domāt, ka esmu uzvarējusi. - ar tādu pašu, sfinksas smaidu, nosaku.
- Neesi tik pārliecināta. - viņš atbild, bet es nepagūstu neko atcirst, jo man kabatā iezvanās telefons.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-16/755944
