Ciešanu valgi. #161

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-15/755545

Izvilkusi telefonu no bikšu kabatas, es to pieliku pie auss, pat neaplūkodama zvanītāju, jo es jau zināju, kas zvana. - Jā? - izgājusi ārā no viesu istabas, es atbildēju uz zvanu.

- Sveika, - pēc fonā esošajiem trokšņiem, nopratu, ka viņš pašlaik atrodas mašīnā, kura nestāvēja uz vietas, bet gan kaut kur brauca.

- Sveiks. - atbildēju un uzgāju uz savu istabu, atstādama datoru lejā. Nebūs brīnums, ja Rolands būs to jau paņēmis, bet pašlaik mani tas īpaši neuztrauc.

- Ceru, ka tu esi gatava, lai kaut kur ietu? - viņa balsī varēja saklausīt nelielu humora pieskaņu, un nezinādama kāpēc, es sāku smaidīt.

- Es jau neteicu, ka kaut kur iešu. - atgādinu.

- Tas nebūs ļauni, sagraut puiša sapņus, kurus viņš ir kalis visu šo laiku, jau kopš sestdienas? -

- Tu šo plānoji jau no sestdienas? - neticīgi pārjautāju. Ceru, ka viņš to nesaka nopietni..

- Jā. Un tieši tāpēc, tu nevaru nenākt. Tad tiks sagrautas manas cerības un es vairs neuzticēšos nevienai meitenei. -

- Un ļauj minēt, šis iemesls būšu, es? - iesmējos un piegājusi pie loga, palūkojos uz ceļu. Pa to šobrīd brauca dažas vieglās mašīnas, kuras bija pārsvarā kaimiņu mašīnas, bet neviens no tiem nebija Kamerons, jo nekur neredzēja melnu BMW.

Mēs dzīvojām privātmājā, kura nav apveltīta ar lielu teritoriju priekš pagalma, un tādēļ mājas priekšpusē ir tikai neliels žogs, uz ielas atrodas dažas laternas, un pirms mājas lieveņa ir taciņa, kas vijas līdz pat žogam. Bet sētas pusē, pašā stūrī ir daži koki, kas iestādīti ir bijuši jau pirms mēs te pārvācāmies. Un starp tiem ir novietots šūpuļīkls. Kā jau mājas priekšpusē, tāpat arī sētas pusē, pa visu teritoriju vijas taciņa, kas ļauj pārvietoties pa sētu, neejot pa mauriņu. Tad vēl ir baiseins, kam apkārt ir apliktas flīzes, mājas rietumu pusē ir salikti vairāki lielie akmeņi, kas veido vietu ugunskuram un blakus tam stāv arī grils, un tad pašā galā, ziemeļaustrumu pusē ir iestādīti ziedi un izveidots dārzs. Vēl viens no mammas esošajiem hobijiem.

- Tieši tā. Diez kā tu uzminēji? - Kamerons iesmejas, un es saprotu, ka atkal aizdomājos.

- Kur tu tagad esi? - jautāju, ignorējot viņa iepriekšējo jautājumu. Tas tā pat bija uzdot sarkasmā, un uz to nebija jēgas atbildēt.

- Netālu no tavām mājām. Es, tiešām, ļoti ceru, ka esi gatava, jo man nenāk ne prātā tevi gaidīt. - viņš piemetina, un man rodas ideja.

- Tas nozīmē, ka tu, tādā gadījumā, brauksi prom? - cerīgi ievaicājos.

- Hah, sacerējies gan. Tas nozīmēja, ka es tevi izvilkšu no mājas ārā, lai kas tev būtu mugurā. -

- Neticu, ka esi tik ļauns. - nomurmināju. Atiedama nostāk no loga, es piegāju pie skapja un atvēru to. Bet es īpaši neko nepārģērbos. Iespiedama telefonu, starp plecu un ausi sāku ģērbties, bet es tikai nomainīju džemperi pret citu džemperi ar garajām rokām, un, kas nebija biezs. Džinsu bikses es atstāju.

- Nu kurš to būtu teicis. Atceros, ka pati mani vēl tā nosauci. - viņš atgādināja, un es nobolīju acis.

- Tu zini, ka tas nebija tā. - noteicu.

- Kas to, lai zin, kā tas bija. - viņš klusi nosaka, un tajā brīdī atskan skaļš bremžu troksnis. It kā mašīna slīdētu pa ceļu, un tās vadītājs visu to laiku spiestu bremzes. - Sasodītais, briedis. - viņš nolamājas, un es iesmejos. Noteikti briedis ir pieskrējis priekšā ceļam.

- Tevi jāiepazīstina ar drošības noteikumiem, ka vadot mašīnu, telefonu nevar izmantot? - smejoties iebilstu, un eju lejā pa trepēm, lai uzvilktu apavus. Kad paeju garām viesu istabai, es iemetu tajā skatienu, un mani nemaz nepārsteidz skats, ko redzu. Rolands ietinies manās segās, ko atnesu, dzer manu kafiju, un skatās manā datorā. Neko neteikdama, es vienkārši paņēmu apavus un uzvilku kājās, neatraujot telefonu no auss.

- Es, tūlīt, būšu klāt pie tavām mājām. - viņš nosaka.

Noteikusi “ skaidrs “ es pārtraucu zvanu, un iesoļojusi viesu istabā, pieeju pie Rolanda.

- Tu, kaut kur iesi? - jautāju skaļi, lai viņš caur austiņām, kas pašlaik atrodas viņa ausīs, kaut ko arī dzirdētu. Par atbildi viņš tikai papurina galvu, bet kad pagriežos, lai ietu prom viņš iejautājas.

- Un tu? -

- Jā. Vari mani negaidīt, nezinu, cikos būšu atpakaļ. Un atslēgas man ir. - atbildu, un pataustu, vai tiešām kabatās man ir atslēgas.

- Iesi ar viņu ? - viņa sejā atplaukst smaids, un es paceļu skatienu uz augšu.

- Jā, iešu arī ar viņu . -

- Es jau jūtu rodamies pamazām uzvaras sajūtu. - viņš sāk smieties, un es paņēmusi rokās vienu no spilveniem, metu ar to.



- Pieveries, taču. Es neļaušu tev uzvarēt, pat tavos sapņos nē. - atcērtu, un apcirtusies uz papēža, izeju ārā. Atvērusi un aizvērusi ārdurvis, es pamanu sev priekšā stāvam Kamerona mašīnu, un neko nevilcinoties dodos uz tās pusi. Zinot, Rolandu, es zinu, ka viņš nenoturēsies, nepalūkojoties ārā pa logu, un tieši tādēļ, kad nonāku pie pašām durvīm, es palūkojos uz virtuves logu un mans skatiens sastopas ar Rolanda skatienu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ciesanu-valgi-17/756759