Iepriekšējā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Censties-smaidit-sapes-14/716801
Pēc ilgā brauciena klusumā, mēs beidzot piestājām pie mājas, kurai viss apkārt bija mežs. Atkal jau ideāla vieta slepkavībai! Egils lika mani izvest ārā no mašīnas, ja to tā var noteikt. Tad mēs visi gandrīz vai roku rokā devāmies uz mājas pusi.
Māja bija diezgan liela, izskatījās, ka tajā vismaz ir divi stāvi. Pati māja bija gaiši zilā krāsa, manā mīļākajā krāsā, un jumts brūni sarkanā krāsā.
“Ko mēs šeit darīsim?”es nedroši iejautajos un paskatījos uz Egilu, kas saspirgti pa bikšu kabatām meklēja atslēgu.
Beidzot atradis īsto atslēgu viņš atslēdza koka durvis un paskatījās uz saviem vīriem, kas cieši mani turēja.
“Varat viņu laist vaļā, ja būs vajadzīga palīdzība pasaukšu, tik jūs pieskatāt Emīliju un droši varat iet iekšā māja!”to noteicis viņš pienāca man tuvāk.
Vīrieši noņēma no manis rokas, bet vēl nekustējās no vietas. Dorši vien vēl nebija īsti pārliecināti, ka es pie tuvākās iespējas nebēgšu, bet es to nevarēju darīt, jo tagad arī uz spēles ir likta Emīlijas dzīvība.
“Bet ar tevi mēs dosimies izbraucienā!”to noteikdams Egils satvēra manu roku.
Viegli vilgdams mani viņš sāka iet atpakaļ uz mašīnas virzienu. Pēkšņi galvā iesitās ideja, varbūt es varu izdarīt, tā lai mēs abi mirstam! Vienkārši paraut stūri īstajā brīdi, tādejādi Emīlijai nekas nekaitēs.
“Un vispār, ja kaut kas notiks ar mani, es esmu saviem vīriem pavēlējis Emīliju nogalināt.”viņš iečukstēja man ausī un pasmīnēja.
Es sarāvos, jo tīko par to biju domājusi. Tas pa tiešām bija dīvaini, it kā viņš spētu lasīt manas domas!
Nonākuši līdz mašīnai viņš man atvēra priekšējās durvis, un aicināja iekāpt iekšā mašīnā. Nu gan tagad tēlos baigo džentelmenī!
Iekāpusi iekšā mašīnā un apsēdusies, es aizcirtu durvis un nikni lūkojos uz priekšu. Bet nu priecīgi es arī nevarēju lūkoties, viņš tīko man bija devis mājienu, ka es tā pat miršu! Vien pietiek ar to, ka mēs divatā izbrauksim, uz kaut kurieni, bet pēc šīs kaut kurienes es iespējams vairs nebūšu starp dzīvajiem!
