Iepriekšējā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Censties-smaidit-sapes-13/716703
Kaut vai šī situācijā nebija smieklīga, man nāca smiekli, jo iedomājos, kā tas viss izskatās no malas. Divi milzīgi vīrieši, karsts tur meitenes rociņu. Es skaļi iesmējos, un viņi abi neapmierināti, katrs veltīja man pa skatienam.
Bet man bija vienalga par viņiem, un ko viņi domāja par mani! Vismaz savas pēdējās minūtes bija jāizbauda, ja jau bija dots mazliet ilgāk padzīvot par vakardienu.
Mēs pienācām pie melna džipa. Tādu gan es nebiju redzējusi savu mūžu, šķita ļoti skaists un arī dārgs! Džips bija melnā krāsā, un ar tonētajiem logiem. Vismaz no šejienes es neko iekšā neredzēju, kas mašīnā atrodas.
Viens no vīriešiem atvēra vaļā durvis, un noburkšķēja:
“Kāp iekšā!”
Domāju vai vēlos viņam pakļauties, un bez ierunām iesēsties mašīnā, vai arī viņi tā pat mani iegrūdis mašīnā.
“Es pati iekāpšu!”noteicu, un iekāpu iekšā mašīnā un apsēdos vidus sēdeklī.
Priekšā jau pamanīju, ka pie stūres sēdēja Egils, un blakus Emīlija. Tad man blakus apsēdās abi vīrieši. Jo tuvāk viņi man bija, jo vairāk bailes man bija. Kāpēc es nevaru savaldīt sevi? Biju tik daudzus nogalinājusi, un tagad vai pilnīgi rīkojos, kā mazs skuķēns, kas tīko pabeidzis pamatskolu.
Ne kā es biju kareivis, bet no kareivja man bija vēl tālu! Es visus gadus, kamēr mācījos par tādu kļūt, es pīkstēju un čīkstēju. Laikam vienīgais kāpēc es pabeidzu to skolu, bija tāpēc, ka vēl vienu cilvēku viņiem vajadzēja, lai sanāktu pilnīga komanda.
Un cilvēku slaktēšanā man padevās tikai, ja pa rokai bija kāda pistole, ar to es laikam no visas komandas mācēju viss labāk apieties! Parasti par to mani slavēja, un citi skaudīgi skatījās, šī mācēšana ar jeb kādu pistoli apieties nomāca manus pārējos mīnusus, kuri bija ļoti lieli!
“Piesprādzēsies vai tev palīdzēt?”no priekšas noteica Egils smaidot.
“Nē nevajag.”lēni novilku un piesprādzējos.
Mašīna ierūcās, un mēs devāmies no šejienes prom. Kādu brīdi pabraukušu, klusumā, Egils ierunājās:
“Kur tad pārgulēji nakti?”
“Mežā zem eglītes!”es skaļi iesaucos, un sāku par sevi smieties.
Laikam tas ko es pateicu, tikai mani sasmīdināja, jo pārējie cieta klusu. Bet vai nebija vienalga ko viņi jūt?
“Ļoti asprātīgi! Bet ja nopietni?”Egils mazliet aizkaitināti jautāja.
“Bet, ja nu es to saku nopietni.”klusām noteicu, un pievēros ainavai, kas pavērsās no priekšēja loga.
“Tikai atceries, tagad tu man esi parādā par to, ka mani savainoji, un ja tu mani neklausīsi, tad tu zini kādas sekas būs!”Egils sacīdams pasmīnēja.
Es zināju, kādas sekas būs, viņš nogalinās Emīliju!
