Čelsijas smaids /40/ Bonusnodaļa2

Tas, ko Čelsija neredzēja.

Naels.

Es zinu, ka viņa bija noskaitusies. Es to respektēju. Bet saikne, kas starp mums bija radusies, vilka mani atpakaļ pie viņas, neatstādama man citas iespējas, kā vien atgriezties. Pietika ar to, kā viņa uz mani skatījās. Tās acis. Tās fantastiski apaļās acis kā lellei. Tas stingrais skatiens, kas tika salauzts, viņai ciešot no vīrieša rokas. Savilku pirkstus dūrē un skaļi nolamājos, pievēršot sev apkārtējo uzmanību. Bija pagājušas trīs stundas, kopš biju aizgājis, un tagad devos atpakaļ. Prātoju, vai nevajadzēja nopirkt ložu drošo vesti vai vismaz ķiveri, jo varēju galvot, ka viņa man ar kaut ko metīs. Galu galā, viņas acīs es biju nodevējs.

Devos garām veikalu virknei, kur joprojām gozējās  groteskie Ziemassvētku rotājumi. Gaisā virmoja piparkūku, cigarešu un karstvīna aromāts, kas sajaucās ap mani, un vilināja veikalos. Uz brīdi apstājos pie ziedu kioska, lai izpētītu, kādus ziedus, ko viņai uzdāvināt, bet neviens zieds nebija gana skaists. Un Čelsija nebija ziedu sieviete. Viņai vajadzēja kaut ko citādu.

Līdz viņas mājām bija atlikuši trīs kvartāli, un ar katru soli es sajutos arvien nedrošāk. Nezināju, cik ļoti es viņai patīku, un vai vispār patīku, lai gan viens bija skaidrs, mēs bijām draugi. Šis jēdziens lika man saviebties nelabumā. Tas izklausījās ļoti nepareizi. Draugi bija par maz. Labākie draugi? Mazliet labāk, taču ne apmierinoši.

No kabatas izvilku samīcīto cigarešu paciņu un apstājos pie “GAP” veikala, lai to aizsmēķētu. Man garām pasteidzās kāds pārītis, kuri, rokās sadevušies, kaut kur skrēja, ķiķinādami, kā jau pusaudži. Izpūtu cigarešu dūmus un devos uz priekšu. Tas bija savādi patīkami, ka neviens man nepievērsa uzmanību, jo biju paslēpts aiz kapuces. Tas likās tik pareizi.. Un sagādāja mieru. Miers manā pasaulē bija dārgs.

Beidzot es nonācu līdz viesnīcai, un strauji apstājos. Brīdi apsvēru, vai zvanīt māsai, vai nē, taču sapratu, ka man ir jāstājas pretī pašam. Uzreiz devos uz viņas numuriņu, un satraukumā berzēju rokas. labi, ka man vismaz ir laba koordinācija, ja kaut kas smags lidos manā virzienā, es paspēšu pieliekties. Varbūt.

Viņas istaba atradās divas durvis aiz lifta. Pieklusināju gaitu un lēni pavēru vaļā durvis, dzirdot, kā aiz tām skan filma. Kad atvēru durvis, pamanīju, ka viņa ir iemigusi, skatoties “Astoto Jūdzi”. Priekšā viņas gultai bija ēdiena ratiņi, ko izstūmu laukā un apsēdos uz viņas gultas. Miegā viņa nemaz neizskatījās pēc tās šerpās biznesa dāmas. Viņa izskatījās mierīga.

Pastiepu roku un viegli noglāstīju viņas vaigu sejas sasistajā pusē. Lai cik šausmīgi viņa nebūtu piekauta, man viņa bija skaista jebkāda. Pat tagad, saģērbusies viscaur melnā un sadauzīta. Novilku apavus un klusi apgūlos viņai blakus, apskaudams viņas augumu. Meitene, man par izbrīnu, pat nepamodās, un aizvēru acis, turot savu dārgumu rokās.

-Piedod,- es nočukstēju un ieelpoju viņas matu smaržu. Pavisam ātri es aizmigu.

---

No rīta es pamodos, kad viņas vairs nebija. Bez zīmītes, bez kā. Izkāpu no gultas, pārbaudīdams visu numuriņu, taču viņa bija kaut kur aizgājusi. Nolēmu, ka pagaidām nezvanīšu, jo viņa droši vien vēlējās zināt atbildes uz jautājumiem. Vēl nebija laiks tam.

Atradu žaketē telefonu un uzreiz nospiedu zaļo klausulīti. Kamēr Čelsija bija prom, vajadzēja šo to nokārtot.- Dāvid, man vajag tavu palīdzību.-

-Kas par lietu?- draugs jautāja. Pirms es sāku karjeru, mēdzu strādāt pie viņa, kad vajadzēja tikt galā ar sliktiem cilvēkiem, teiksim tā. Stundas treniņā un boksā deva savu. Mans sitiens nemaz nebija vājš.

-Rihards Geils. Vajag pārmācīt.-

-Dodos pie tevis. Kur tiekamies?-

-Pie “Ritz”,- es noteicu un atvienoju klausuli. Uzreiz pēc tam veicu nākamo zvanu.

-Klausos?- Rihards vaicāja pārāk mierīgā balsī. Dzirdēju, ka viņš ir tepat viesnīcā, jo foajē skanēja mūzika.- Kaut ko vēlējies?

-Čelsija lūdza, lai piezvanu,- es samelojos.- Viņa grib parunāt,.- jau cēlos kājās un devos uz istabas ārpusi, lai sagaidītu to kropli pie lifta.

-Fantastiski. Tieši esmu te.- Rihards apmierināti noteica. Pamanīju, ka viņš nupat ir iekāpis liftā un jau sagatavoju visas dusmas, kas manī bija. Lifta durvis pat nepaspēja lāgā atvērties, kad viņš jau tika atgrūsts pret sienu, un dabūja pa seju.- Ko tu dari, Nael?!

-Tu labi zini, kas ir,- es nikni teicu, turot viņu aiz apkakles,- Ja tu viņai pieskarsies vēlreiz, es tevi nogalināšu, saprati?- sažmiedzu pirkstus, un ar patiku vēroju, kā viņa seja maina toni.

-Tas.. nebiju..es.. atlaid..- Rihards rīstījās,- Es viņai neko nenodarīju!

-Pagaidi tik, kad tiksi maniem puišiem rokās,- es noteicu un, atsitu viņa galvu pret sienu.- Labāk, stāvi kluss. Pirms neesi miris.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-41/781387