http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-39/781239 Tā, kā man šodien ir dzimšanas diena, vēlos uzdāvināt jums 1 nodaļu, un mazliet atelpas no mana darbiņa uz pāris dienām, ko izbaudīt ar draugiem un ģimeni. Gads tūdaļ beigsies. Mīlu jūs. k.
Čelsijas smaids /41/9
277
0
Laiks vairs nepastāvēja, un man šķita, ka mana dzīve ir pārvērtusies par karuseli, kas griezās prātam neaptveramā ātrumā, pa brīžam apstājoties, lai liktu man atskatīties uz notikušo, un tad atkal atsāka savu ritējumu. Bez tā, ka Naels bija cietumā, manu prātu aizņēma domas par darbiem, kastingiem, aģentūrām, Aleksandru, un, visvairāk, par Rihardu. Kā vēstīja “New York Times” vakardienas pirmais vāks, viņš tika atbrīvots. Zem treknā virsraksta “No apsūdzētā par cietušo” bija viņa bilde, kurā vīrietis izskatījās “pārāks” par situāciju, ar savu cinisko skatienu un slimā cilvēka smaidu uz lūpām.
Kafijas krūze manās rokās drebēja, un uzliku to uz avīzes vāka. Mani apsargi bija ar mani, taču man nebija sajūtas, ka es būtu drošībā. Protams, zinot Rihardu, nevarēja paredzēt viņa nākamo soli. Viņš bija psihiski nelīdzsvarots, taču gudrs un viltīgs iznirelis. Varēja gaidīt jebko.
-Nespēju tam noticēt,- Aleksandra uzsita ar plaukstu pa galdu, atsaukdama mani realitātē.-Kā?
-Viņam ir savi gali,- es noteicu un ielūkojos sievietei acīs,- Viņš ir nenormāls. Es tev teicu.
Šķita, ka pat Aleksai nolaižas rokas. Tiesas spriedums drīzāk atgādināja seriālu, nekā realitāti. Pat ar to, ka mūsu pusē bija Ņujorkas tieslietu augstais gals, mēs zaudējām, tiesnesim lemjot par labu Rihardam. Taisnību sakot, vienīgais, ko viņš izspēlēja, bija ieraksts no foajē. Pret to mēs nevarējām neko teikt, jo viss bija kā uz delnas.
Tiesneša spriedums bija viennozīmīgs.
-Naels tiks ārā,- Aleksandra skaidri teica,- Pēc tiesas es runāju ar tiesnesi Osvaldu, par tālāko rīcību. Viņš teica, ka tiks veikta atkārtota sēde, pēc tam, kad tiks izpētīti visi pārējie fakti, tostarp tavs un Nika kautiņš, un iespēja, ka Naels pašaizsargājās..
Es saņēmu seju rokās,- Nereāli,- es nopūtos,- Taču skaidri bija redzams, kas uzbruka.
-Es tev to apsolu,- Aleksandra sacīja un saņēma manu roku, līdz pacēlu skatienu.- Es apsolu.
-Tā ir mana vaina,- es noteicu un atlaidu Aleksas roku,- Ja nebūtu manis..
-Tad padomā, cik citas sievietes varētu ciest no viņa.- Aleksandra uzstāja.- Mums tikai vajag pa šiem diviem mēnešiem savākt tik daudz pierādījumus, cik vien iespējams. Vismaz mediji ir mūsu pusē.
-“New York Times” nav,-
-Piekāst viņus,- Aleksa attrauca.- Labāk stāsti, ko tu esi iecerējusi.,- sieviete pieklusa un padzērās malku kafijas, gatava mani uzklausīt. Paņēmu lapas no avīzes apakšas un pasniedzu tās viņai.- Kas tas?- viņa vaicāja, tos paņemdama rokās.
-Skices,- es sacīju un pāršķīru viņai lapu,- Ko tu saki par konceptu?
Aleksa ilgi pētīja katru lapu, pa brīžam sakniebdama lūpas. Tikmēr es nervozi berzēju dūres vienu pret otru, gaidīdama viņas verdiktu. Es cerēju, ka Aleksai tas patiks.
-Tu esi malacis,- viņa noteica un atzinīgi aplaudēja.- Ja visu izdosies izvirzīt, kā nākas..
-Naels būs ātri ārā,- es pabeidzu viņas domu un mēs abas atplaukām smaidā.
-Tiesa. Mediji ir varens līdzeklis.- Aleksa noteica, un atsāka dzert kafiju. Kad viņa to tā pateica, pār mani nāca apskaidrība.- Ko tu izdomāji?- Aleksa pamanīja pārmaiņu manī.
-Atrisinājumu,- es sacīju un devos pēc sava portatīvā datora. Atvēru to vaļā un ierakstīju meklētājā vajadzīgo informāciju, ar pirkstiem braucīdama pa klaviatūru. Internets vilkās kā gliemezis. Beidzot lapa atvērās, kad Aleksa man pievienojās. Abas izlasījām informāciju un apklusām.
Aleksa klusumu pārtrauca pirmā.- Tu esi pārliecināta, ka tas nostrādās?-
-Pilnībā,- es noteicu un pagriezos pret viņu,- Sāksim jau tagad?
-Mums nav citas izvēles,- Aleksandra noteica,- Ejam.- viņa devās ārā no istabas. Vēl pēdējoreiz uzmetu datoram skatienu un tad sekoju Aleksandrai.
Tev patiks šie raksti
