Čelsijas smaids /38/5

Diena izvērtās daudz garāka, nekā biju iecerējusi. Visu dienu devos runāt ar dizaineriem un uz kastingiem, lai tiktu uz Ņujorkas modes nedēļu. Viegli tas nebija, taču mana ietekme darīja savu un viss beidzās relatīvi labi. Vairums manu modeļu jau bija saņēmušas lidmašīnas biļetes un grasījās izlidot tuvākajā laikā. Man pat tā īsti nesanāca laika paēst, tāpēc iestatīju šo punktu kā nākamo darāmo lietu sarakstā.

Kas attiecas uz Riharda lietu, drošības pēc cauri sakariem noorganizēju sev divus apsargus, kuri par attiecīgu samaksu solījās mani pasargāt jebkurā diennakts laikā. Tiesa gan, ēst restorānā, kad tevi uzmana divas svešas acis, nebija pats patīkamākais. Lai gan, tas bija labāk, nekā tas, ka tiku vērota no mietpilsoņu puses.

Atgriezties viesnīcā bija dienas labākā daļa. Naels tika norīkots sagatavot zāli rītdienas mēģinājumam, un man bija miers arī no viņa. Karsta vanna un glāze laba sarkanvīna bija mans glābiņš. Uzreiz likos gulēt, jo biju pārāk nogurusi. Taču ilgi man šis prieks netika, jo atkal murgoju.

Atceros, kā tiku satverta aiz matiem un sista ar galvu pret asfaltu un sniegu. Man bija tik auksti... Es lūdzos, lai mani nesoda, taču varmāka, kuras seju neredzēju, neapstājās, līdz es zaudēju samaņu.

Pamodos pavisam nosvīdusi un devos uz vannas istabu, nomazgāt seju un iedzert glāzi auksta ūdens. Pulkstenis rādija, ka ir trīs naktī, un, lai cik ļoti man gribējās gulēt, man bija bail. Glābiņš bija kafija un šokolāde, ko atradu mazajā ledusskapī. Pār Ņujorku lēni sāka aust saule, un es sēdēju pie loga, rokās turot milzīgu kafijas krūzi un aizdomājos par Džeiku.. Bija pagājušas vien divas dienas, kas šķita kā mūžība. Ja Džeiks vēl būtu te, es nejustos tik vientuļi. Pat neapzinājos cik ļoti man drauga šobrīd pietrūka..

Taču es nedrīkstēju zaudēt fokusu. Uzvilku mugurā silto treniņtērpu un devos nelielā skrējienā pa Centrālparku, kas palīdzēja sakārtot domas, un atmodināt ķermeni. Vietējā veikalā nopirku ananasu sulu, ko pa ceļam izdzēru un devos atpakaļ uz viesnīcu pārģērbties un ieiet dušā. Šodien bija pārāk nozīmīga diena, lai izniekotu kaut minūti.

---

«Halfside» zālē ierados precīzi laikā. Bija ieradusies Steisija un Migēls, divi no maniem pieprasītākajiem modeļiem, kuri bija arī paši punktuālākie un Naels. Sasveicinājos ar visiem un aicināju sākt iesildīšanos. Šādi treniņi agrāk mums nebija retums. Mani darbinieki tika aicināti barot ķermeni ar veselīgu dzīvesveidu un veselīgu prātu. Tā, kā pati jau biju iesildījusies (pēc pamatīgā skrējiena cauri metro, jo likās, ka nokavēšu), ieliku mūzikas atskaņotājā «Muse» disku, kas parasti mani motivēja darbam, un no somas izņēmu skiču bloku un biznesa plāna uzmetumu.

-Man ar tevi ir jārunā,- Naels noliecās man pretim. Es zināju, ka ja ieskatīšos viņam acīs, zaudēšu spējas kontrolēt situāciju, tāpēc vienkārši pamāju ar galvu.- Vai tu vari vismaz uz mani paskatīties?

-Uz nodevējiem neskatos,-

-Paklau,- Naels nopūtās,- Es zinu, ka man būtu jātic tev, bet..

-Tu izvēlējies savu pusi,- es noņurdēju,- Tagad tiec galā ar sekām, Krūz,-

-Čelsij, neuzvedies kā kuce,-

-Vau,- es nopukstēju un noliku mantas malā.- Paej nost,- uzrūcu un speciāli uzgrūdos viņam virsū. Devos uz mazo viruvīti uztaisīt sev un pārējiem kafijas, kad sajutu, kā tieku apskauta no mugurpuses. Maigais tvēriens izsita manī visas pretošanās spējas, un es apgriezos pret Naelu, sagūstīdama viņa lūpas savējās. Vīrieša lūpas pret manējām bija maigas, taču uzstājīgas, un melošu, ja teikšu, ka tas mani nedarīja traku. Naels mani pacēla uz letes, un, nepārtraucis skūpstu, ar rokām un plaukstām glāstīja manu ķermeni, padarīdams ikkatru šuniņu traku.

-Es baidos tev pretoties,- viņš aizelsies sacīja un mazliet atrāvās no manis,- Ko tu ar mani dari? Es nespēju tevi izmest no prāta, un tava asā mēle mani iekvēlina..

-Tad nepretojies,- es nopīkstēju. Naels atspieda savu pieri pret manējo. Šis bija pirmais mulsinošais mirklis starp mums.- Un ko tu izlēmi?-

Pirms Naels ko paspēja piebilst, dzirdēju, ka zālē kaut kas notiek un steigšus devos apskatīt, kas noticis, atstājot vīrieti vienu pašu virtuvē. Mani darbinieki uzmeta man līdzjūtīgus skatienus, kad es pamanīju, kas izraisījis pēkšņo pārmaiņu atmosfērā. Bija ieradusies policija kopā ar Rihardu, kurš izskatījās desmitkārt sliktāk nekā es.

-Atvainojamies traucēt, bet mums ir šis tas jānoskaidro..- policists iesāka.- Šorīt saņēmām ziņu par uzbrukumu šim kungam,- vīrietis norādīja uz sadauzīto Rihardu, kurš pat neveltīja man skatienu.- Cik zināms, jums ar viņu bijis strīds,-vīrietis pievērsās man,- Jums būs jānāk līdzi.

-Nav vajadzīgas,- telpā ienāca Naels,- To izdarīju es.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-39/781239