Čelsijas smaids /37/2

Kaut kā izritinājos no viņa apskāviena un devos uz tualeti. Pēc tam, kad izdarīju, ko vajadzēja, nomazgāju seju, izmazgāju zobus un devos pārģērbties. Man nemaz negribējās sēdēt viesnīcā un bojāt nervus. Negribīgi uzvilku kājās biezākos džinsus, zeķes un zābakus, un augšā džemperi ar kapuci, kam pāri pārvilku ādas jaku ar ādas vilnas iekšpusi. Apsaldējumi mazliet smeldza, taču bija paciešami, uzvilku rokās cimdus un cepuri, paņēmu maku un telefonu un devos laukā no viesnīcas. Nekavējoties nolēmu piezvanīt Aleksandrai, kura, noteikti, gribēja dzirdēt arī mana stāsta pusi.

Iekāpu liftā, un strauji apstājos, kad pamanīju, ka pāri manai kreisās sejas pusei stiepjas zilumi un tūska. Mana seja bija faktiski izšķaidīta.. Neticīgi nospiedu “stop” pogu liftā un pieskāros sāpošajai ādai. Kā es varēju to nepamanīt? Sasodīts.. Es iekodu lūpā, lai neraudātu, taču nolēmu visu paciest. Lai viņi redz, ko Rihards man nodarījis..

Pieliku klausuli pie auss,- Aleksandra,- es stingri noteicu un izkāpu no lifta,- Dari, ko vari, bet lai tas tips man vairs netuvojas.

-Čelsij, paklausies tagad mani. Nekur ārpus mājas neej,- Aleksa ierosināja,- Lūdzu..

-Es jau redzēju savu seju,- tēloti vienaldzīgi noteicu,- Lai apkārtējie redz, ko..

-Tu esi drosmīga, bet neesi dumja, mazā.- Aleksandra izklausījās patiešām satraukta,- Es domāju, ka tev ar Rihardu patiešām nekā nav, bet kad viņš ieradās pie manis un sastāstīja visu, es noticēju..

-Neesi vienīgā,- es nelaipni noburkšķēju.

-Ko tādu?-

-Neko. Sazvanīsimies vēlāk,- atvienoju sarunu un devos pastaigā pa Apperīstsaidu, ko klāja sniegs. Ieliku rokas kabatās un devos taisni uz priekšu, iedomādamās, ka man priekšā ir milzīga mēle, pa ko iet, nevis taka. Es jutu ziņkārīgos un līdzjūtīgos skatienus, kas bija vērsti uz mani, un cik daudz neizteiktu jautājumu radīja mana sasistā seja. Cilvēki, man par izbrīnu, neielenca mani ar jautājumiem.. Parasti es būtu izsaukusi līdzi apsargus, taču šoreiz bija izņēmums. Man vajadzēja pašai izrādīt savus dēmonus.

Iegriezos visparastākajā kafejnīcā un pasūtīju tasīti kafijas un pipermētru ledenes. Apsēdos pašā nomaļākajā stūrī, kur atradās ādas dīvāns un ērti iekārtojos uz tā, paņemdama rokās telefonu. Es zināju, ka tas nebija pēdējais no Riharda. Saldais vēl tikai sekos. Sāku virpināt klausuli starp pirkstiem, cenzdamās izdomāt, ko darīt, bet sapratu, ka nav jēgas. Pašlaik aktuālākā problēma bija Naels. Daļēji es viņu uztvēru kā nodevēju, bet no otras puses, viss patiešām bija ticami. Ak jel..

-Jūsu kafija,- viesmīle pasniedza man kafiju un konfektes un devās. Pirms viņa aizgriezās, pamanīju interesantu uzrakstu viņai uz krekliņa. Tajā pašā brīdī man dzima ideja, ko es negrasījos palaist garām.

Atradu vajadzīgo numuru un gaidīju savienošanas signālu,- Julian?- es vaicāju, dzirdēdama, kā fonā skan viņa mīļākā grupa Splin. Julians bija mans partneris ASV, un cilvēks, pie kura es vērsos tikai ar grandiozākajām idejām.

-Čelsij,- Julians pārāk augstā intonācijā atteica.- Zilākais no zilajiem dizaineriem klausās..

-Tu taču esi iesaistījies Ņujorkas modes nedēļā, vai ne?- es minēju.

-Ko tu esi iecerējusi?-

-Aizņem man vietiņu. Ir paredzēts kaut kas grandiozs.- es apsolījos.- Ā, un sadabū visas manas modeles uz štatiem. Parādā nepalikšu.

-Tiešām grandiozs?- Julians pārliecinājās.

-Tev pat sapņos nebūs rādījies, cik grandiozs tas ir. Uz sazināšanos,- nospiedu sarkano klausulīti un padzēros kafiju. Atvēru telefona priekšējo kameru, ko izstiepu rokas attālumā no sevis un uzņēmu fotogrāfiju, ko tūlīt iepostoju instagramā, pievienojot bildei parakstu. Tūlīt manu fotogrāfiju ielenca komentāru gūzma, un es sajutu apmierinātības siltumu sirdī. Plāns pamazām sāka īstenoties.

Čelsijas smaids /38/