Man ļoti palīdzētu tas, ja jūs komentāros izteiktu kādu ieteikumu, kritiku par nodaļām, tas tiešām palīdzētu. Varbūt daļas veidot īsākas? Vairāk sižetā neparedzamā? Gaidīšu jūsu idejas.
Mīlu, K.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-24/780442
Atgriezusies mājās, es jutos izsmelta. Viss bija izdevies, taču Agneses brīdinājums mani nelika mierā. Novilku apavus un pagatavoju sev tēju, iekams devos uz istabu, kur ieslēdzu mūziku un iekārtojos starp spilveniem. Mani nevilka nedz dators, nedz telefons. Rīt Džeiks tiks guldīts zem zemes, un dzīve turpināsies bez viņa. Izdzēru tēju un pārslēdzu kanālu, līdz atradu Džeimsa Bonda filmu “Kasino Royale”, un pagriezos sāņus, skatīdamās sienā.
Ieliku ausīs austiņas, ieslēdzu Sema Smita jauno dziesmu “Writings on the wall”, un pievēru acis, lai gara acīm redzētu, kā rītdien veiksies. Pēc idejas, biju izdarījusi visu kā Džeiks būtu vēlējies. Pat par spīti tam, ka lauzu tradicionālos bēru priekšstatus par dress code, liekot visiem ierasties baltos un sarkanos tērpos. Vismaz ar to viss būs kārtībā.
Nesaprotu, kāpēc mani vajadzēja iesaistīt tajās bandu lietās. Jā, man bija daudz naudas, taču vai tāpēc manu dzīvību bija jāapdraud? Es šos piecus gadus pilnībā ziedojos darbam, un, kāds no tā labums? Tagad man būs it kā jānomirst, jāmaina identitāte un jāsāk viss no sākuma..
Karsta asara, kas ritēja pāri manam vaigam, atstāja aiz sevis sāpīgu sliedi. Es nesaprotu, ko es biju izdarījusi tik sasodīti nepareizu, ka liktenis man atspēlējās. Pašlaik es vēlējos, kaut man blakus būtu mamma, kura mani apskautu, kaut es nekad, nekad nebūtu pieņēmusi šo darbu un būtu parasta meitene ar parastiem draugiem un parastu dzīvi. Pieci gadi vaiga sviedros.. un ko tas deva? Neko! Nekam vairs nebūs nekādas nozīmes. Es būšu mirusi un nulle.
Bet.. bet varbūt tā ir labāk.. Varbūt es spēšu dzīvot absolūti mierīgu dzīvi, iepazīt jaunus cilvēkus un būt tikai parasta meitene, kuru neapžilbina paparaci fotoaparātu gaismas un ziņas popsugar. Varbūt tā būs mana iespēja izbaudīt dzīvi? Varbūt es beidzot spēšu atgūt visu, ko pazaudēju, dzenoties pēc netveramā?
Kāds pie durvīm klauvējās tik skaļi, ka es to dzirdēju pat cauri austiņām, ko izrāvu no ausīm un lēni izkāpu no gultas, lai dotos paskatīties pa “actiņu”, kas atnācis. Drošības labad, paņēmu līdzi steika nazi, ko paslēpu aiz muguras un nedroši ieskatījos “actiņā”.
-Ben, sasodīts,- es nolamājos, un atslēdzu durvis. Agneses labākais draugs smaidīja man pretim.- Tu mani pārbiedēji, vai zini,- es noteicu un pieliku roku pie sirds, kas vēl nebija atguvusi normālo ritmu. Ielaidu puisi mājās, un atspiedos pret sienu. Dieva dēļ..
-Tā neko sev dzīvoklis,- Bens nosvilpās,- Agnese jau teica, ka tev naudas ka biezs, bet nu...- viņš apgriezās riņķī,- Sasodīts. Tā neko sev hatņiks.
-Hatņiks?- es noprasīju un aizslēdzu durvis, sekodama viņam uz istabu,- Kas tas par vārdu?
-Nezinu, dzirdēju no Sergeja,- puisis nevainīgi atteica, un apsēdās uz galda,- Klau, tu esi bāla kā līķis. Kaut kas izbiedējis?
-Tas, ko Agnese man šodien pateica, liek man salēkties pat tad, ja uz grīdas nokristu adata,- es noteicu un paņēmu divas krūzes,- Karsto šokolādi dzersi?
-Super, jā,- viņš noteica. Kad tagad te bija Bens, es jutos mazliet mierīgāka. Man nevajadzēja viņam vaicāt, vai viņam ir ierocis, jo atbildi es tāpat jau zināju. Bens bija Edgara labā roka, līdz varu nepārņēma Agnese. Tas bija tik savādi, ka viņa man, dienā, kad apspriedām viņas kāzu kleitas dizainu, visu pastāstīja, un uzklausīja arī manu stāstu. Kopš tā mirkļa mēs kļuvām par draudzenēm.- Čipiņš teica, lai piezvanot, kad esmu te,- Bens tā sauca Agnesi un tas manī izraisīja smaidu. Man tas likās muļķīgi un mīļi, ņemot vērā, cik svarīga persona bija Agnese. Iebēru krūzēs šokolādi un uzliku sildīties pienu. Tikmēr atradu arī trauciņu ar krāsainajām skaidiņām un putukrējumu.
-Kā tur iet?- es pavaicāju, maisīdama pienu katlā. Bens man reiz pat mazliet iepatikās. Viņam bija interesants, citādāks skats uz dzīvi. Bens vienmēr bija pozitīvs, un tas man patika.
-Kur tur? Ā, tu domā mājās? Ir Ok. Agnese visu laiku skraida turp atpakaļ, pat nesaprotu, kā tai sievietei neiztek baterijas,- viņš iesmējās,- Edgars skraida viņai pakaļ, dažreiz liekas, ka viņi ir savā pasaulē. Leila un Eliots, ai, tie ir pavisam garām. Pārējie vienmēr ir darbos. Es esmu vienīgais pa mājām, ar Džošua visu laiku skatāmies porno un..
-Pag, pag, ko?- es iespurdzos un pagriezos pret viņu,- Jūs, aiz neko darīt, skatāties porno?
-Nu normāli, nu,- viņš norūca. Es pat nezinu kāpēc, tas mani ļoti uzjautrināja un es pārlēju šokolādei pienu un uzpūtu pa virsu putukrējumu, ko izrotāju ar skaidiņām,- Galu galā, esam divi brīvi vīrieši,- viņš aizvien strīdējās pretim.
-Vai es tev jau esmu teikusi to, ka tu izskaties pēc Stailsa no “Pusaudžu vilka”?- es viņam piemiedzu ar aci un padzēros malciņu šokolādes. Bens nikni sarauca uzacis.- Labi, labi. Es tā vairs neteikšu,- pasmējusies piebildu un no trauciņa izķeksēju piparkūku.
-Piparkūkas!- Bens izsaucās un tad kaut ko atcerējās,- Ak, jā. Tev dāvana Ziemassvētkos,- Bens sacīja un no žaketes izņēma mazu samta kastīti,- Tas ir no Edgara un Agneses.
-Oho, paldies,- es sacīju un atvēru kastīti, kurā bija polaroida bildīte ar Edgaru un visu pārējo ģimeni. Kaligrāfiskā rokā zem tās bija paraksts “Aloha nozīmē ģimeni. Un ģimene nozīmē to, ka neviens netiek pamests novārtā.”- Ak dievs..
-Es arī tā uzskatu,- Bens piebilda, un es noslaucīju aizkustinājuma asaras.- Ē, nu Millere, beidz raudāt. Nāc šurp,- viņš mani apskāva un es šo apskāvienu izbaudīju pilnībā.
-Tagad tev ir tiešām spēcīga un mīloša ģimene. Vairs ne par ko nesatraucies.- Bens mani mierināja.
