Čelsijas smaids /24/13

Okeānu es darba dēļ redzēju ļoti reti. Ūdens bija vienreizēji silts, un es jutos kā pavisam cits cilvēks. Jutu arī to, kā ādā sasūcas D vitamīns, kas bija dabisks, un nelīdzinājās nekam no tā, ko piedāvāja solārijos. Oficiante man atnesa kolu un persikus želejā, kas padarīja manu atpūtu līdzīgu paradīzei, kad, protams, kādam vajadzēja man nostāties pretī saulei.

-Vai tu esi Čelsija Millere?- kāda meitene vaicāja un es noņēmu saulesbrilles no acīm. Viņai nevarēja būt vairāk par septiņpadsmit gadiem, taču viņa izskatījās daudz bērnišķīgāka. Rokās viņai bija mana grāmata, ko biju sarakstījusi, ja nemaldos, divus gadus atpakaļ. Kad pamāju ar galvu, skuķis atplauka smaidā,- Esmu izlasījusi jūsu veiksmes stāstu, un vēlētos darīt to pašu!- viņa acīm mirdzot teica. Iekodu lūpā, lai nesagrautu meitenes sapņus, un viņu apskāvu.

-Vai man tavu grāmatu parakstīt?- es vaicāju, taču meitene papurināja galvu,- Ko tad?

-Uztaisīsim selfiju?- viņa aicināja un no kakla somiņas izņēma telefonu. Nekas cits neatlika, kā samākslot smaidu un pasmaidīt kamerai,- Superīga bilde. Drīkstu jūs ietagot?

-Protams,- es sacīju un pasmējos par meitenes dedzīgumu,- Kā tevi sauc?

-Džeisija,- meitene sacīja un parādīja man bildi. Tā patiešām bija izdevusies.- Liels paldies, Milleres jaunkundze,- viņa pateicās un aizskrēja pie pārējām draudzenēm. Vēl mirkli pavēroju, kā meitenes jūsmo par fotogrāfiju un smaidot apgūlos atpakaļ uz krēsla, tverdama saulesstarus. Reiz arī es biju kā viņas.

----

Ņujorka. 2010.gada 21.marts.

-Uzlieciet kaut ko labāku!- Meisija nosaucās pāri visai zālei, kad stāvējām pie bāra, lai dabūtu “Laimīgās stundas” dzērienus. Nešķita, ka dīdžejs būtu dzirdējis draudzenes žēlabas, un viņa saskuma.- Nekad te nevar skanēt normāla mūzika. Piemēram, Journey, Bon Jovi, Aerosmith.. Ciest nevaru šo jauno stilu. Izklausās, ka kāds ar dakšiņu un vīlīti dragātu pa šķīvi..- viņa noskurinājās. Meisija ļoti cienīja deviņdesmito gadu mūziku, tāpēc nelabprāt nāca mums līdzi uz klubiem. Es jau biju pieradusi pie meitenes žēlabām, bet Katrīna, kā rādās, nē.

-Zeme izsauc Meisiju,- Katrīna noplātīja draudzenes sejai priekšā plaukstu,- Mēs vairs nedzīvojam deviņdesmitajos. Tādas lietas tu vari klausīties mājās..-

-Tā ir klasika!- Meisija ietiepās un pievērsās man,- Čelsij, nu pasaki viņai, ko tu par to visu domā!

-Es pašlaik tikai gribu savu mango-tango, neko citu,- smaidot atteicu, un abas uz mani paskatījās ar dusmīgiem skatieniem,- Kas ir? es tikai negribu iesaistīties gaumes diskusijās,-

-Jūs vienmēr tikai par savu alkoholu,- Meisija neapmierināti nopukstēja un sakrustoja rokas uz krūtīm.- Vispār, man šķiet, jūs speciāli mani saģērbāt kā tādu papagaili, kas pārcietis krāsu eksploziju, sev virs galvas,- meitene neapmierināti burkšķēja. Sava daļa taisnības, jau viņai bija, jo mēs ar Katrīnu apvienojām spēkus un meiteni sapucējām uz klubu. Viņas mati vairs nebija parastajā “emo” frizūrā, bet gan savīti elegantās lokās. Mugurā viņai bija vienkāršs, melns krekliņš un sarkani šorti, bet kājās, spīdīgas “Nike” kediņas. Viņa izskatījās patiešām skaisti, īpaši pēc tam, kad bijām tik ļoti pieradušas viņu redzēt tikai melnās drēbēs. Katrīna bija pieradusi pie nakts ballītēm, un bija uzvilkusi melnu, piegulošu kleitiņu un atspraudusi matus ar lilijas zieda sprādzīti. Es gan biju konservatīvāka nekā draudzenes, un biju uzvilkusi vien parastus zilus džinsus ar izdilumiem, parastu krekliņu uz lencītēm un pāri baltu žaketi. Parasti parasta, tāda nu es biju. Tas padarīja manu tēlu vecāku nekā abām pārējām meitenēm, un tāpēc man nevajadzēja viltus ID, kas uzrādītu, ka man ir divdesmit viens, nevis astoņpadsmit gadu.

-Vismaz uz tevi kāds paskatīties,- Katrīna viņai atteica un pagrieza meiteni pret kādu puisi,- Rau, šis puisis nespēj no tevis ne acis novērst. Ej, sasveicinies,- Katrīna viņu pagrūda puiša virzienā, un es apslāpēju spurdzienu. Jau grasījos pievērsties bārmenim, kad jutu kādas acis arī uz manas muguras. Izlikos to nemanām, un pasūtīju dzērienus gan sev, gan meitenēm,

-Tu šeit esi viena?- vīrietis mani uzrunāja un  es pagriezos pret Niku Vinčesteru, kura spožais smaids izgaismoja pusi deju zāles, rupji pārspīlējot. Pamaisīju dzērienu ar salmiņu un izlēmu viņu pakaitināt, izvairoties no atbildes.- Tev piestāv baltā krāsa, Millere.

-Paldies, Vinčester,- es atteicu un pagodināju viņu ar viltīgu skatienu,- Kā tas nākas, ka, tur, kur esmu es, esi arī tu?-

-Maģija,- viņš sacīja un pacēla manu zodu uz augšu ar pirkstgaliem,- Tu esi apbrīnojami skaista sieviete, Millere. Mana sieviete,- Niks noteica un mūsu lūpas saskārās. Viņējās garšoja pēc viskija, un man sametās šķebīgi,- Kas noticis?

-Tu smirdi pēc viskija,- es norūcu un iedzēru malciņu sava dzēriena,- Vispār, es te esmu ar meitenēm. Kā mēs sarunājām, Nik.

-Es nolēmu pievaktēt tevi,- Niks koķeti sacīja un noskūpstīja man kaklu.- Tu labi smaržo, un izskaties..

-Nik. Beidz.- es pieklājīgi palūdzu,- Es rīt būšu mājās. Pašlaik gribu izklaidēties ar draudzenēm,- noteicu un devos uzmeklēt Katrīnu un Meisiju, attopoties, ka meitenes tiešām kaut kur nozudušas.

Nolēmu, ka vislabākais veids, kā viņas atrast, ir piezvanot, tāpēc paņēmu telefonu un atskārtu, ka man zvana Aleksandra Kruisa. Sieviete, kurai biju aizsūtījusi savu CV un pieteikumu. Steigšus izsteidzos no zāles un izgāju uz balkona, kur, paldies dievam, neviena nebija.

-Atvainojos, ka neatbildēju uzreiz, biju dušā,- es samelojos un aizspiedu otru ausi ar plaukstu,- Runā Čelsija Millere.

-Priecājos dzirdēt,- Aleksandra atteica,- Uz norunāto e-pastu nosūtīju jums ceļa naudu un biļetes uz Milānu. Šeit pat tiksimies un tad jau vienosimies par tālāko.

-Kad man ir jāizlido?-

-Rīt.- Aleksandra tikai noteica,- Jūs sagaidīs šveicars ar zīmīti. Ja kaut kas notiek, zvaniet uz šo numuru. Lai jauks naktsmiers, Čelsija,- viņa novēlēja un atvienoja sarunu. Prieka pārņemta, es piespiedu telefonu pie krūtīm, un centos valdīt prieka asaras.

---

No sapņa mani pamodināja jauniešu ķiķināšana un pasniedzos pēc telefona, kas rādīja, ka man ir jāsteidzas atpakaļ. Labi, ka negulēju vēl ilgāk. Sevi nolamāju un, paņēmusi mantas, devos atpakaļ uz savu dzīvokli, kas bija patīkami vēss. Žigli noskalojos dušā, noslaucījos dvielī un iegāju skapī. Nespēdama izlemt, ar ko sākt, lai izveidotu vakara tērpu. GQ pārstāvji vienmēr bija ļoti ekstravaganti cilvēki, un es nedrīkstēju atpalikt. No skapja izņēmu plānu kleitiņu ar spīgulīšiem, kas vienlaikus bija pieticīga un svinīga, un tai pieskaņoju siksniņkurpes zeltainā tonī. Matus ieveidoju lokās pāri plecam un ausīs ieliku mazus pērlīšu auskariņus.

Kamēr meklēju kosmētiku, pasūtīju sev pakaļ limuzīnu, un tad sāku krāsoties. Tā kā biju iesauļojusies, man vairs nevajadzēja bronzeri un pūderi, tāpēc vien atlika uzkrāsot acu ēnas, ietonēt uzacis un pielikt mākslīgās skropstas. Uzpūtu mazliet smaržu uz atslēgaskaula un paķēru clutch somiņu no skapja, kur saliku pašu nepieciešamāko.

Šoreiz iezvanījās mans skype, un es neapmierināti devos apskatīties, kas mani iztraucējis, kad sapratu, ka tas ir Agneses skype. Nekavējoties, atbildēju uz zvanu.

-Sveika,- draudzene sveicinājās, un ieslēdza kameru. Agnese, kā allaž, bija kā princese. Gaišie mati savīti vainagā, un seju rotāja smaids.- Oho, tu uz randiņu?

-Diemžēl nē,- atteicu,- Dodos tikties ar GQ pārstāvi. Vajag vienoties par biznesu.

-Tu izskaties starojoši,- draudzene izteica komplimentu,- Paklau, es tevi nevarēju sazvanīt uz mobilo, tāpēc nolēmu mēģināt sazvanīties caur skype..

-Kas noticis?-

-Tev ir steidzami jādodas šurp. Ir pāris cilvēki, kuri ir ieinteresēti tev nodarīt pāri...- Agnese mīklaini sacīja. Vairākkārt pamirkšķināju acis.

-Ko? Kas?-

-Nopietni. Bandas ir padzirdējušas, ka tev ir daudz naudas, un ir ieinteresēti, cik par tevi varētu prasīt izpirkuma maksu.- Agnese sacīja ar skumjām acīs,- Mēs ar Edgaru centāmies ar viņiem vienoties, taču daži patiešām ir ieinteresēti. Tas viņiem ir sports.

-Un ko tu man iesaki? Vērsties policijā?- es izmisusi sacīju. Tā tikai man trūka...

-Nē, policija vienalga nelīdzēs. Tagad klausies manī uzmanīgi,- Agnese palūdza,- Rīt, kad notiks Džakomo bēres, tu tiksi apsargāta no visām pusēm. Pēc tam, Edgars un pārējie tevi it kā nozags, taču tu būsi drošībā. Kā arī..

-Kā arī, kas, Agnese?-

-Mums būs tevi jānogalina. Tas ir, tev būs jānomirst sabiedrībai. Citādāk, tev drošības nekādas nebūs,- draudzene pastāstīja. Es nespēju noticēt viņas vārdiem.- Tev ir līdzīga situācija, kā bija man.

-Bet visi mani panākumi, viss..- es vārstīju muti,- Agī, es to nesasniedzu dienas laikā!

-Šoreiz svarīgāka ir tava dzīvība, Čels.- viņa mani mierināja.- Tagad galvenais, lai neviens nerīkojas ātrāk par mums,- viņa nopūtās,- Sargi sevi, Čelsij.

-Es nevaru, Agī,- es purināju galvu,- Ja jau tā ir tikai spēle, tad viņi dabūs savu naudu un..

-Nē,- Agnese mani pārtrauca,- Ne jau tā tas notiek. Ja tu tiksi nagos vieniem, tad tu tiksi nagos visiem. Mēs nevaram būt ar visiem. Paldies dievam, ka Eliots un Leila ir Itālijā un jau rīt būs pie jums. Edgars un Džošua ir ceļā. Tu esi drošībā..

-Kas to visu ir noorganizējis?- es nesapratu.- Ko es kādam esmu nodarījusi?

-Tavs papucis jau sen ir ar to saistīts. Viņa uzņēmums ir nonācis pamatīgās grūtībās, turklāt no viņa aizgājusi sieva. Viņš nolēma sasaistīties ar viņiem, lai tiktu pie tavas naudas.- Agnese paskaidroja,- Paklau, tagad noslauki asaras. Es noskaidrošu, kur ir Bendžamins, un likšu, lai viņš tevi sargā. Paklausi mani.

Es pamāju un skype uzrakstīju viņai savu adresi.- Tātad, arī man būs jānomirst?

-Tikai tā tu vari būt drošībā.- Agnese noteica. Grasījos viņai jautāt, ko es vēl varu darīt, kad atskanēja trīs klauvējieni man pie durvīm,- Never vaļā,- Agnese piekodināja un uzreiz paķēra telefonu.

-Tas ir mans limuzīns, man jāiet, Agī,- es noteicu un atvienoju sarunu. Devos atvērt durvis, un ar mierīgu sirdi atskārtu, ka tas patiešām ir tikai mans šoferis.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-25/780464